Tilts savējiem. Attālināti profesionāļi. Pietuvināts ieguldījums

Kāds labums Latvijai ir tad, kad mūsu zinātnieki un pētnieki strādā universitātēs ārzemēs? "Mūsu cilvēki strādā augstā līmenī Eiropas institūcijās, universitātēs, valstiskajās un nevalstiskajās organizācijās," "Latvijas Avīzei" skaidro asociētā profesore Austrumsomijas Universitātē Aija Lulle. "Īpašs atbalsts nav vajadzīgs, es drīzāk skatos, kur varu sniegt savu ieguldījumu. Tas, ka esmu latviete, ir ļoti svarīgi manai sirdij, bet esmu arī vērā ņemama starptautiska pētniece, kas dod ievērojamu ieguldījumu sabiedrības drošībā," viņa piemetina.

Ģeogrāfija un drošība: Aija Lulle

Gunta Pāvola Somijā

Somija nav starp iecienītākajām valstīm, kurp doties studēt. Deviņdesmito gadu vidū lielākā daļa apmaiņas studentu nāca no Kultūras akadēmijas somu kultūras sakaru nodaļas. Šobrīd situācija ir krietni daudzpusīgāka arī tādēļ, ka, lai studētu vai nodarbotos ar pētniecību Somijā, to var veikt ne tikai somiski. Ģeogrāfijas zinātņu doktore Aija Lulle ir asociētā profesore Austrumsomijas Universitātē un asociētā viesprofesore Rīgas Stradiņa universitātē. "Ar diasporu sadarbojos sen, daudz un cieši," viņa saka. Profesore Lulle ir Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra dibinātāja un kādu laiku bija arī tā direktore. "Man bija svarīga infrastruktūra," profesore skaidro. Diasporas un migrācijas tēmas pētniecei ir labi pazīstamas: pēc pastāvīga darba beigām Latvijā viņa turpināja sadarboties ar divām Latvijas universitātēm, braukt strādāt un veikt pētījumus daudzās valstīs, kaut ģimene dzīvoja Somijā.

Aija Lulle, kura pati pēta migrāciju, augsti vērtē Somijas Pētniecības padomi, kas pamatīgi izvērtē, ko ir vērts pētīt, kam būs nozīme nākamo desmit un piecdesmit gadu laikā.

Foto: Publicitātes

Uz jautājumu par pētniecības darba atšķirībām personīgi iepazītajās valstīs profesore atbild, ka akadēmiskā vide nekur pasaulē nav viegla, tā ir šaura un nedroša telpa, ar ko ir saistīta, profesores vārdiem, milzīga prekaritāte jeb nedrošība, par ko runā ļoti maz. "Man paveicās, jo Anglijā ātri pamana talantīgus cilvēkus, tur es ātri dabūju pastāvīgu darbu. Savukārt Somijas akadēmiskajā darba tirgū darba vietu ir ļoti maz. Lielākais akadēmiskā personāla vairākums dzīvo smagā nedrošībā. Ja ir projekts, tad ir darbs, ja nav, tad nav nekā. Var dabūt skata pēc viespētnieka pozīciju, par ko neko nemaksā." Šāda situācija ir raksturīga, piemēram, ziemeļvalstīs un Vācijā, lai gan problēma ar strukturālu mehānismu trūkumu pētnieku darba stabilizēšanā ir globāla. Pētniece Lulle ar pieredzes nestu viedumu stāsta, ka mūsdienu zinātniekam ir jābūt kustīgam un gatavam uz kompromisiem akadēmiskās vides mikrokosmā: gaidot pozīciju kādā konkrētā universitātē vai valstī, var nākties gaidīt visu mūžu.

Profesore Lulle tomēr vairāk grib uzsvērt to, kas Somijā ir labs, ar ko Somija Eiropā izceļas, un piebilst, ka tagad gan tas mainās, jo šobrīd disertāciju prasot pabeigt trīsarpus gadu laikā. Vēl nesen Somijā bijis vesels pulks cilvēku, kuri divdesmit gadus rakstīja disertāciju un varēja stādīties priekšā kā doktoranti. Vēl arvien ir saglabājusies kultūra, kurā cilvēki uzsver, ka akadēmiskā vide ir lēna, stāsta profesore un piebilst: "Ātro kūciņu cepšana ir graujoša visur, gan politikā, gan akadēmiskajā vidē."

Savukārt Somijas Pētniecības padomi, kas agrāk bija pazīstama kā Somijas akadēmija, profesore sauc par vienu no vislabākajām Eiropā: tajā nopietni cilvēki pamatīgi izvērtē, ko ir vērts pētīt, kam būs nozīme nākamo desmit un piecdesmit gadu laikā. "Esmu starp šiem laimīgajiem, kas ir dabūjuši Pētniecības padomes projekta finansējumu, un tagad varu nodarbināt arī citus," stāsta Aija Lulle.

Par šī brīža zinātnisko darbu pētniece saka: "Tā kā vienmēr ir ļoti daudz. Man patīk pētīt. Esmu neapslāpējams cilvēks, kurš strādā pāri disciplīnām: tāda piedzimu, tāda nomiršu." Viņa turpina jau konkrētāk: "Mana tuvākā tēma ir migrācija. Tā ir ļoti strauji tapusi redzama un cienījama starptautiskajā vidē. Galīgi nevaram teikt, ka Latvija atpaliek. Neskatoties uz smagajiem finansiālajiem apstākļiem, zinātnieki ir lieliski." Pētniece stāsta, ka Latvijas zinātne ļoti attīstās, pieminot Rīgas Stradiņa universitāti kā ļoti progresīvu un gatavu uzņemties riskus.

Profesorei ir ļoti svarīgi padarīt zināšanas praktiski pielietojamas: "Nevis sūkt gudrību no īkšķa birojā, bet uzvilkt gumijas zābakus un padarīt zināšanas praktiski un reāli noderīgas cilvēku dzīvē." Šobrīd Aija Lulle sadarbojas ar glābšanas dienestiem, valstiskām un nevalstiskām organizācijām INTERREG projektā CREWS par risku novēršanu militārajās un dabas krīzēs un katastrofās, un atrada laiku intervijai pēc intensīvas nedēļas Polijā. Šo projektu pētniece min kā lielisku piemēru tam, kā diasporas pētnieku sadarbība rada daudzmiljonu projektu.

Vēsture un drošība: Una Bergmane

Gunta Pāvola Somijā

Vēsturniece un pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā Una Bergmane stāsta, ka Somijā nonākusi nejauši, kad Turku Universitātes profesors uzaicinājis tolaik Francijā doktorantūrā studējošo Bergmani uz pāris mēnešiem ciemos. "Varēju prezentēt savus pētījumus Helsinkos, iepazinos ar nākotnes kolēģiem," Bergmane stāsta. Kad 2018. gadā pētniece tika uzaicināta piedalīties lielā Helsinku Universitātes profesora Juhani Aunesluomas projektā, svaru kausos par labu Somijai nāca gan tas, ka projekts bija interesants, gan tas, ka Somija ir tuvāk Latvijai. Arī vēsturniece Una Bergmane ir strādājusi Somijas Pētniecības padomes finansētos projektos par drošības arhitektūras izmaiņām Baltijas jūras valstīs, tostarp Baltijas dalību NATO un attiecībām ar Krieviju.

2013. gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izvēlējās Unu Bergmani par Gada vēsturnieci – viņa bija pirmā ārpus Latvijas karjeru veidojusī pētniece, kas ieguvusi šo titulu. Vēsturnieces pirmā grāmata "Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union" Oksfordas Universitātes izdevniecībā par aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laiku Ievas Lešinskas tulkojumā latviski iznāca šogad ar nosaukumu "Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums".

Pēc tam kad Una Bergmane pirmā no diasporas kļuva par Gada vēsturnieci Latvijā, viņa Helsinkos 2024. gadā prezentēja grāmatu "Tā pati valsts, tas pats nams. Latvijas vēstniecība Somijā".

Foto: Publicitātes

Una Bergmane:

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Nākamo grāmatu pētniece raksta par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu skartajām valstīm; par to, kā 1989. gadā par šo tēmu notika diskusija arī Padomju Savienībā. Šīs sarunas bija ļoti nozīmīgas ne tikai Baltijas valstīs, bet arī, piemēram, Polijā un Moldovā tiešā saistībā ar šo valstu teritoriālajiem jautājumiem. Minētais pakts ir par iemeslu tam, kādēļ Moldova pastāv atsevišķi no Rumānijas, kādēļ Ukrainas un Baltkrievijas rietumu teritorijas līdz Otrajam pasaules karam piederēja Polijai. "Par laimi, Polija izlēma tās neprasīt atpakaļ," vēsturniece ilustrē to, cik debatēm par vēsturi var būt nopietnas politiskas sekas.

Una Bergmane ir strādājusi arī ASV, Anglijā un Francijā un min, ka viena liela atšķirība Somijā ir tā, ka nav jāskaidro, kas ir Latvija. "Prezentējot nav jāsāk ar skaidrojumu par pamatlietām," saka vēsturniece. Tas gan nav šķērslis popularizēt Latviju Somijā: sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Somijā ir tapis, piemēram, vēstniecības ēkas vēstures pētniecības projekts. Ēka Latvijai piederēja jau starpkaru periodā, un tas, ka Somija to atdeva neatkarību atguvušajai Latvijai, ir starptautisks precedents, kas apliecināja Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, vēsturniece skaidroja projekta ietvaros rīkotajā diskusijā.

Bijušais Somijas premjerministrs Juha Sipile palaida pasaulē spārnoto teicienu par visādiem tur docentiem, kuri stāsta, ko visu nedrīkst darīt, kuros Somijas valdība nevarot klausīties. Savukārt cits Juha, dramaturgs un režisors Juha Jokela, uzrakstīja lugu "Docentes", ko Latvijā šobrīd var noskatīties Jaunajā Rīgas teātrī. Akadēmiskās pasaules pazinēji no Latvijas un Somijas uzskata, ka lugā ir daudz atpazīstamu elementu un situāciju.

Mūsu docentes Somijā ir vienisprātis, ka diasporas zinātniekiem ir svarīgi veidot kontaktus, sekot līdzi, kā kuram klājas, lepoties ar panākumiem un sadarboties ar kolēģiem Latvijā. Aija Lulle min, ka savā universitātē ir viena no diviem cilvēkiem, kas strādā visaugstākajā līmenī Eiropā un akadēmiskajā vidē. "Mana mazā universitāte to ļoti novērtē un atbalsta, lai es varu darīt un riskēt pieteikt vislielākos projektus," piebilst zinātniece.

Medicīna un hospiss: Annemarija Linaresa

Māra Libeka

Ar medicīnas doktori, gerontoloģi un internās medicīnas ārsti Annemariju Linaresu, kura no Amerikas 2022. gada rudenī atgriezās Latvijā, esmu tikusies vairākkārt. Cita starpā esam apspriedušās par to, cik labi būtu, ja tiktu dota zaļā gaisma diasporas latviešu ārstiem, kuri vēlas strādāt Latvijā. Proti, viņiem nebūtu jāgaida mēnešiem izglītības dokumentu un specialitātes atzīšana, lai iekļautos Latvijas valsts medicīnas sistēmā. Tas prasīja samērā ilgu laiku, kamēr Latvijā atzina dakteres Linaresas Mičiganas Universitātē iegūto ārstes diplomu jeb viņas pamata kvalifikāciju. Lai gan viņa ir Latvijas pilsone, dakterei vispirms bija jānokārto latviešu valodas eksāmens C1 līmenī, lai viņa varētu reģistrēties kā ārstniecības persona Latvijā. Bet lielākās problēmas sākās pēc tam, kad Annemarija iesniedza visus nepieciešamos dokumentus Akadēmiskās informācijas centrā, lūdzot atzīt Amerikā iegūtos viņas sertifikātus geriatrijā un internajā medicīnā.

Annemarija Linaresa.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Sākums man bija visai dramatisks, jo manas iegūtās medicīnas specialitātes netika atzītas. Kaut gan biju iesniegusi visus dokumentus, kas apliecināja manu vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgo klīnisko pieredzi, tomēr Latvijas Ārstu biedrības komisija tos nevēlējās ņemt vērā. Tikai pēc tam, kad komisijas lēmumu biju apstrīdējusi, saņēmu iespēju to uzrunāt. Galu galā ieguvu atzinumu, kas dod man atļauju praktizēt kā ārstei pieminētajās divās specialitātēs Latvijā," pastāstīja Annemarija Linaresa.

Noraidoša attieksme bijusi tādēļ, ka Latvijas Ārstu biedrības komisija konstatēja, ka neesot bijis nekādas informācijas un pierādījumu par to, ka viņa esot spējīga strādāt klīniskajā medicīnā. Arī tad, ja tu nāc no ļoti augsta līmeņa medicīniskās iestādes ārvalstīs.

Palīdz izveidot hospisa aprūpi

Viņa pārcēlās uz Latviju, jo gribēja šeit palīdzēt izveidot hospisa aprūpi. "Es sapratu, ka mana pieredze hospisa un paliatīvās aprūpes attīstībā Amerikā, visticamāk, ir tieši tas, kas ir nepieciešams Latvijai," bija pārliecināta Annemarija Linaresa.

Viņai šajā jomā ir bagātīga pieredze, jo viņa desmit gadus strādāja paliatīvajā aprūpē ASV, ieskaitot piecus gadus kā medicīnas galvenā vadītāja privātajā uzņēmumā "U.S. Medical Management", kas atrodas Mičiganā un četrpadsmit Amerikas štatos nodrošina veselības aprūpi mājās cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām slimībām. Arī tiem, kuriem ir vajadzīga paliatīvā un hospisa aprūpe. Kamēr gandrīz visās Eiropas valstīs tas ir iespējams cieņpilni mājās, tuvinieku lokā, tikmēr Latvijā tā bija izmisuma zona. Annemarija, kura trīsdesmit gadus strādājusi par internās medicīnas ārsti un gerontoloģi, cerēja, ka viņa ar savām zināšanām noteikti var Latvijai palīdzēt šajā jomā.

Daktere uzskata, ka esot dīvaini, ka šis birokrātiskais slogs netiekot mazināts laikā, kad mūsu valstī trūkst ārstu, īpaši geriatrijā un paliatīvajā aprūpē, un diasporas latviešiem ir tik sarežģīti iegūt tiesības Latvijā strādāt kā ārstiem.

Tomēr uz Latviju nedosies

Annemarija Linaresa ir arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) biedre, un šī organizācija tradicionāli rīko savas biedru konferences un sanāksmes Latviešu dziesmu un deju svētku laikā Amerikā. Tajās tiek sniegti dažādi referāti, notiek lekcijas un diskusijas par medicīnu, vēsturi un sabiedrisko dzīvi. Tās tika rīkotas arī aizvadīto XVI Latviešu dziesmu un deju svētku laikā Grandrepidsā.

Daktere Linaresa tad stāstīja par pārcelšanos uz Latviju no ASV un sniedza piecus lieliskus padomus pārcelšanās procesa veiksmei. Viens no tiem bija – pacietība, lai varētu nokārtot visu nepieciešamo ārsta dokumentu atzīšanu Latvijā. Tas bijis ne tikai garš, bet arī dārgs process, jo par dokumentu sertificētu iztulkošanu un apstrādi Akadēmiskās informācijas centrā ir jāmaksā un dakterei kopsummā tas izmaksājis ap tūkstoti eiro.

"Viens izcils urologs pēc uzstāšanās man atzina: noklausoties manu prezentāciju par visām problēmām, viņš jau bija pārdomājis un, visticamāk, tomēr nedosies uz Latviju strādāt par urologu," ar nožēlu pavēstīja daktere Linaresa.

Veselības ministrijas (VM) nozares cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja vietniece Dace Roga uzskata, ka izglītības dokumentu specialitātes sertifikātu atzīšanas process tautiešiem esot samērā sakārtots un ka esot jau izveidots zaļais koridors diasporas pārstāvjiem.

"Iepriekš tautiešiem no trešajām valstīm, tajā skaitā ASV, ārsta diploma atzīšanas process ilga līdz pat sešiem mēnešiem, bet patlaban tas ir četri mēneši," pastāstīja ministrijas pārstāve. Bet specialitātes sertifikātu atzīšanā esot nākts pretī tikai tiem diasporas latviešiem, kuri strādājot Eiropas Savienības valstīs. Roga uzskata, ka ir iespējams šo situāciju, kas skar trešo valstu diasporas tautiešus, īpaši Ameriku, uzlabot, atbildīgajām personām sanākot kopā, lai apspriestos par vēl atvieglotāku dokumentu atzīšanas procedūru.

Ja dzīvos ilgāk par pusgadu, naudu nedošot

Patlaban daktere Linaresa strādā paliatīvās aprūpes mobilajā komandā par virsārsti specializētā ārstniecības pakalpojumu uzņēmumā "Med4U", kas darbojas kopā ar Latvijas Samariešu apvienību. Daktere un viņas kolēģi, vairāk nekā desmit ārsti, kuru darbību viņa koordinē, sniedz paliatīvo aprūpi Rīgā un citur Vidzemē cilvēkiem dzīves pēdējos sešos mēnešos. Viņa ir gandarīta, ka kopš tā laika, kad viņa atgriezās Latvijā, paliatīvā aprūpe esot kļuvusi daudz pieejamāka. "Mēs esam gandarīti, ka esam daļa no šī pacientiem tiešām nozīmīgā dzīves posma. No 2024. gada savā dzīvesvietā valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi var saņemt tie cilvēki, kam to ir nozīmējis IV vai V līmeņa slimnīcas ārstu konsīlijs," skaidro Annemarija Linaresa.

Taču ārstu konsīlijs nesastāv no paliatīvās aprūpes pieredzējušiem ārstiem, tāpēc gadoties tā, ka ne vienmēr cilvēks aiziet mūžībā pēc prognozētajiem sešiem mēnešiem. "Mēs saņemam arī tādus pacientus, par kuru dzīvildzi konsīlijs ir kļūdījies – tā ir krietni ilgāka nekā pusgads. Tas neatbilst mūsu noteikumiem, bet mēs tik un tā pie viņiem braucam."

Lai cik tas ciniski izklausītos, bet, visticamāk, no 2027. gada janvāra šim mērķim tiks samazināts finansējums, jo tā esot problēma, ka cilvēki dzīvojot ilgāk, nekā konsīlijs ir noteicis.

"Vēlme samazināt finansējumu, atņemot naudu cilvēkiem, pirms viņi aiziet mūžībā, ir nepieļaujami. Mums bija piedāvājums no ministrijām, ka maksās pusi sākumā un pusi, kad pacients nomirs. Tad jau sanāk tā, ka labums tiek iegūts tikai tad, kad pacients nomirst. Man jāatzīst, ka mediķu konsīliju atzinumi nereti ir kļūdaini un būtu jādomā, kā nodrošināt konsīlijus augstākā kvalitātē, nevis jānogriež valsts nauda par slimnieku ārstēšanu," uzskata daktere.

Kāds no "MedU4" mediķu komandas pie slimniekiem dodas, cik bieži tas nepieciešams. Novērtē pacienta veselības stāvokli, apmāca tuviniekus, nozīmē medicīnisko terapiju, veic procedūras, pārsien brūces, noņem analīzes, nepieciešamības gadījumā transportē pie speciālistiem vai uz slimnīcu...

"Visu, kas ir vajadzīgs no medicīnas un arī sociālās puses, to mēs darām. Piegādājam arī tehniskos palīglīdzekļus bez maksas. Tiesa, ir grūti, jo visi mani pacienti nomirst. Visi. Psihoemocionāli man palīdz tas, ka esmu Anglikāņu baznīcas draudzē un darbojos arī baznīcas valdē," stāsta daktere un piebilst: "man šķiet, ka tiem, kuri netic mūžīgai dzīvošanai, ir grūtāk tikt galā ar spriedzi."

Mērķi un rezultāti. Ailēs ķekši ir, labums neapjausts

Ivars Bušmanis

Plāna izpildes ailēs ķekši ir, rezultātu, ko ierakstīt, nav. Diasporā ir vairāk nekā 800 pētnieciskā darba veicēju, bet to labums Latvijai nav apzināts. Ārlietu ministrijas (ĀM), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atbildes uz "Latvijas Avīzes" jautājumiem apliecina, ka sadarbība ar diasporas zinātniekiem un profesionāļiem notiek, taču tās apjoms un rezultāti nav noskaidroti. Institūcijas pārliecinošāk atskaitās par pasākumiem, kuros saskaita dalībniekus un kontaktus, nekā par guvumu pēc šiem pasākumiem.

Tuvredzība iestrādāta jau pašā Plānā darbam ar diasporu. Piemēram, profesionāļu forumam par pārbaudāmo rādītāju kalpo pats pasākums – viens pasākums gadā. Lūk, ĀM atskaitās par piekto forumu 2026. gada 7. augustā: 89 dalībnieki no starptautiskajām organizācijām klātienē un 39 valsts pārvaldes pārstāvji attālināti. Taču daudz būtiskākajai pieredzes pārnesei un talantu piesaistei nav noteikts, cik cilvēku jāiesaista un kā jāfiksē viņu ieguldījums. Arī zinātnes sadaļā paredzēts nodrošināt sadarbības iespējas, bet nav skaitliska pētnieku vai projektu mērķa. Gada nogalē visās piecās ailēs varēs ziņot par plāna izpildi pat tad, ja nebūs rezultātu. Precīzāk – uzskaitītu rezultāti. No vienas puses, prasītos palielināt atskaišu birokrātiju, no otras puses, vajadzīgi izmērāmi rezultāti. Digitālajā laikmetā rezultātu pamanīšanai nevajadzētu būt sarežģītai.

Lai veicinātu Latvijas profesionāļu atgriešanos Latvijā, 2026. gada 4. martā Valsts kancelejā tika atklāts kontaktpunkts starptautiskajās organizācijās strādājošajiem profesionāļiem, kurus varētu interesēt darbs valsts pārvaldē, bet ĀM Diasporas grupa vēl nespēj nosaukt skaitu vai piemērus Latvijā atgrieztiem ierēdņiem.

Arī IZM atbilde neparāda diasporas plāna devumu: "lai gan statistika netiek apkopota", "ir virkne spilgtu piemēru". Platforma "ResearchLatvia" izveidojusi diasporas zinātnieku datubāzi, kam vajadzētu palīdzēt atrast sadarbības partnerus, attīstīt kopīgus pētniecības projektus un piesaistīt ārvalstīs strādājošus ekspertus un vieslektorus. Bet vai palīdzējusi?

Jā, ir spilgti piemēri. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra (BMC), tagad Nacionālā pētniecības un inovāciju institūta (NIRI) un starptautiski atzītā Latvijas izcelsmes bioinformātiķa Dr. Alvja Brāzmas kopdarbs. Eiropas aizsardzības mākslīgā intelekta laboratorija "NestAI" Latvijā atklājusi pētniecības un attīstības centru, kas kopā ar NATO austrumu flangā strādājošajiem bruņotajiem spēkiem un aizsardzības industriju attīstīs mākslīgā intelekta risinājumus aizsardzībai, īpašu uzmanību pievēršot bezpilota un komandvadības sistēmām, šis projekts dos 30 jaunas darba vietas zinātniekiem un inženieriem, ziņo LIAA.

Vismaz LIAA atbildē skaidri atzīts līdzšinējās uzskaites trūkums: diasporas profesionāļu līdzdalība projektos nav izdalīta atsevišķi. "No 2027. gada paredzēts sistemātiski uzskaitīt diasporas iesaistes ekonomiskos rezultātus – noslēgtos eksporta un investīciju darījumus, to finansiālo apjomu, kā arī Latvijai piesaistītos starptautiskos pasākumus un to radītos ieņēmumus," vēsta Ivars Jakovels, Starptautiskā mārketinga un komunikācijas nodaļas vadītāja vietnieks. Turpretī IZM nav norādījusi, vai no 2027. gada sāks centralizēti uzskaitīt diasporas pētnieku projektus, dalībniekus un sasniegto. Tiek veidots "Plāns darbam ar diasporu 2027".

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".