7 °C
Jau daudzus gadus Latvijas Radio 2 skan tautā iemīļotie raidījumi "Zelta graudi" un "Nošu atslēga", kurus veido muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, no plašās Radio fonotēkas ceļot ārā gan senākas, gan ne tik senas melodijas, kas, gadiem ritot, nav zaudējušas klausītāju mīlestību un saglabājušas savu muzikālo vērtību, kā arī aicinot uz sarunu pie mikrofona mūziķus un grupas, ko jaunākā paaudze nemaz nevar atcerēties, jo viņu ziedu laikos vēl nebija dzimusi. Taču Daiga ir ne tikai radiožurnāliste, bet arī vairāk nekā desmit mūziķiem, tostarp Maestro Raimondam Paulam, veltītu grāmatu autore, un nu klajā nācis vēl viens viņas uzrakstītais stāsts par leģendāro dziedātāju un komponisti Lolitu Vambuti, kas lasītājiem tika nodots pavisam nesen mākslinieces 90. jubilejas koncertā.
Daiga, kā mūzika ienāca tavā dzīvē un kas bija tavi dzīves skolotāji?
Daiga Mazvērsīte: Mani vecvecāki gan no mātes, gan tēva puses bija skolotāji, līdz ar to mani audzināja kā labu skolēnu un kārtīgu cilvēku, un visur fonā bija mūzika. Tēva tēvs Edvards Mazvērsītis dziedāja skolotāju vīru korī un to darīja tik ilgi, kamēr vien pats spēja nokļūt uz mēģinājumiem. Ja mājās radās kāda nepatīkama situācija, viņš nekad nebārās un nelietoja "stiprus" vārdus, bet tā vietā uzdziedāja kādu āriju. Korī dziedāja arī mans otrs vectētiņš Kārlis Alksnis no Valmieras, un tas bija jauktais koris.
Taču vislielākā ietekme manā muzikālajā izglītībā bija vecmāmiņai Mildai Alksnei, jo viņas sapnis no mazotnes bija iegādāties klavieres. Sakrājot naudu, to arī izdevās piepildīt, un viņa mājās labprāt uzdziedāja, protams, klasiskās dziesmas. Savukārt mana mamma Daina bija klavierskolotāja, līdz ar to nebija kur sprukt, un arī man nācās mācīties spēlēt klavieres. Mans tēvs Uldis strādāja Latvijas Radio, tādēļ radioaparāts man vienmēr bija pie auss, mūzika mani saistīja jau no agras bērnības. Mūzikas skolā nāca atjauta par absolūto dzirdi, un tad jautājumu par nākotnes profesiju vairs nebija.
Un tomēr tu par mūziķi nekļuvi, bet gan muzikoloģi un mūziķiem veltītu grāmatu autori.
Jā, lai gan esmu spēlējusi taustiņinstrumentus avangarda mūzikas grupā "19 gadi pirms sākuma", tātad bijusi uz skatuves, tomēr šāda nodarbe mani sevišķi nevilināja. Tāpat kā būt influencerei, tāpēc arī neesmu sociālajos tīklos. Jau sen man paticis vērtēt, analizēt, spriest. Turklāt literārās dotības esmu mantojusi no senčiem, jo abi vectētiņi rakstīja – Kārlis atmiņas, Edvards – dzīves vērojumus – un teica arī skaistas runas, jo bija Jaunauces skolas direktors.
Tā rakstīšana kopā ar mūziku apvienojās muzikoloģijā – mūzikas vēstures, to procesu, kā mūzika rodas, pētīšanā. Man ir ļoti labas matemātiskās spējas, tādēļ mūzikas teorijā, polifonijā veicās labi. Iespējams, daudziem tas nav saprotams, ka mūzika būtībā ir matemātika, jo nošu ir tik, cik ir (7), bet, ievērojot zināmus noteikumus, kombināciju var būt ārkārtīgi daudz. Sākumā nolēmu pievērsties mūzikas teorijai un kļūt par mūzikas skolotāju, ko pāris gadus arī īstenoju Juglas mūzikas skolā, bērniem mācot solfedžo, jo man šķita, ka šim mācību priekšmetam tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Taču manas specialitātes pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijā mudināja vairāk rakstīt. Tolaik pedagogi ar lielu interesi sekoja līdzi savu studentu gaitām, un Oļģerts Grāvītis pirmais mani uzrunāja uzrakstīt pirmo recenziju laikrakstam "Rīgas Balss". Jutos pagodināta, ka esmu pamanīta un novērtēta.
Vēlāk pati saņēmu drosmi, gāju uz "Padomju Jaunatni" un pieteicos nu jau mūžībā aizsauktajam Klāsam Vāverem, ka gribu rakstīt par rokmūziku, jo tobrīd neviens ar muzikologa izglītību to īsti nedarīja. Tā viss sākās, un šogad varu atzīmēt četrdesmit gadus kopš savas mūzikas publicistes darba gaitu sākuma.
Latvijas Radio 2 tavā pārziņā ir raidījums "Zelta graudi". Pēc kādiem principiem tu izvēlies, ko tajā atskaņot no ļoti plašās Radio fonotēkas?
Kad Latvijas Radio 2 vadību uzņēmās Kaspars Mauriņš, viņš man piedāvāja vadīt šo programmu, un sākumā "Zelta graudus" katru darbdienu no pulksten 10 līdz 12 veidoju viena pati. Nolēmu, ka raidījumā skanēs visu laiku populārākās dziesmas, tostarp arī mūsdienās piemirstās, piemēram, "Silavas valsis", kas savulaik bija absolūts hits, vai "Zilā nakts", ko izpildīja slavenais operdziedātājs Jānis Zābers. Šim nolūkam esmu izveidojusi arī "Mikrofona" un "Muzikālās bankas" dziesmu aptaujas tabulas. Tāpat nedrīkst aizmirst "Bellacord" izdotajās skaņuplatēs ieskaņotās dziesmas – par mērkaķīti, "Pie dzintara jūras" un citas. Lai gan tās vairāk uzskatāmas par galda dziesmām, tomēr arī par šādas mūzikas esamību klausītājiem ir jāatgādina. Protams, svarīgi, lai tas viss melodiski labi izklausās, lai mijas dažādas balsis, noskaņas un būtu arī kāda līdzi dziedama un reti atskaņota dziesma kā pārsteigums.
