Četri gadi Latvijā — kā ukraiņi patiesībā ir iejutušies mūsu sabiedrībā?

Pirms diviem gadiem "Latvijas Avīze" pētīja, kā ukraiņi iejutušies Latvijā ("Ukraiņu dzīve jaunajā pasaulē", 2024. gada 10. oktobris), un toreiz izgaismojās, ka mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes par to, kas vispār notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā.

Informācija par viņiem bija sadrumstalota pa dažādām institūcijām. Nebija nevienas atbildīgās iestādes, kas redzētu kopainu. Patlaban situācija šķiet uzlabojusies, jo valdība ir pieņēmusi Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plānu 2024.–2027. gadam, kurā Kultūras ministrija no šā gada 1. jūnija noteikta par galveno atbildīgo institūciju ukraiņu integrācijas jautājumā.

Kultūras ministrijas (KM) Saliedētas sabiedrības politikas departamenta direktore Jeļena Šaicāne Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē informēja, ka ir izveidojusi darba grupu, kura gatavo pasākumu kopumu un veic aprēķinus par nepieciešamo finansējumu, lai nodrošinātu atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem arī nākamajā gadā.

"Ukrainas civiliedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kopums pēc būtības nav īpaši mainījies — tie ir latviešu valodas kursi, kultūrorientācijas kursi, kas tieši tādā pašā veidā tiek plānoti katru gadu, taču to ietekme netiek vērtēta integrācijas kontekstā. Nav iespējams atbildēt uz jautājumu: kāda jēga ir no šiem pasākumiem? Valstī nav datu, kas būtu tiem par labu vai par sliktu. Šobrīd mēs varam izteikt tikai pieņēmumus vai spekulācijas. Piemēram, ko nozīmē šādu kursu apguve integrācijai darba tirgū? Iepriekš datus apkopoja Iekšlietu ministrija. Tagad ik pēc pusgada tas jādara Sabiedrības integrācijas fondam, kura budžeta administrēšanu pārrauga Kultūras ministrija. Diemžēl patlaban nav nevienas iestādes, kas sekotu līdzi, kādi rezultāti ir ukraiņu integrācijai Latvijas sabiedrībā," uzskata Dārta Pelse, sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece par migrācijas, integrācijas un valsts valodas jautājumiem.

Krievu valoda kā pievilcīgs pārcelšanās iemesls

Šogad pavasarī Ļvivas Politehniskās nacionālās universitātes Starptautiskais izglītības, kultūras un diasporas sakaru institūts kopā ar Latvijā dzīvojošo ukraiņu biedrību konfederāciju "VICHE" publicēja apjomīgu socioloģisko pētījumu "Ukraiņi Latvijā: integrācija un kopienas veidošana pilna mēroga Krievijas–Ukrainas kara laikā".

Starp galvenajiem iemesliem, kādēļ respondenti izvēlējušies Latviju, viņi nosauca valodas faktoru un sociālkulturālo tuvību. Daudziem aptaujātajiem respondentiem tieši krievu valodas izplatība Latvijā bijis nozīmīgs iemesls lēmuma pieņemšanā par pārcelšanos uz Latviju. Ievērojamais krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars un kultūras tuvība, ko veidojusi kopīgā padomju pagātne, radījis sajūtu par saprotamu un pazīstamu vidi, kurā sākotnējā integrācijas posmā neesot bijis nepieciešams nekavējoties apgūt jaunu valodu.

"Mana meita man saka: "Mammu, Latvija ir valsts, kurā tevi sapratīs un tu sapratīsi cilvēkus. Jo kādreiz tā bija Padomju savienības sastāvā — 15 republikas, 15 māsas. Tā bija vairāk līdzīga Ukrainai. 

Mēs nebraucām sociālo pabalstu dēļ, mēs zinājām, ka šī valsts nav īpaši bagāta. Mēs domājām par to, ka šeit vismaz būs mierīgi un mums būs vieglāk pielāgoties, ka nebūs uzreiz jāapgūst angļu valoda," pētījuma veicējiem stāsta Anastasija.

Respondentiem Latvija šķiet mierīga un nekonfliktējoša valsts. Migranti uzsver augsto empātijas un atsaucības līmeni, apkalpojošā personāla laipnību un pretimnākšanu, kā arī parasto iedzīvotāju gatavību palīdzēt. Tieši vietējo iedzīvotāju pozitīvā attieksme veicinājusi pieņemt lēmumu palikt Latvijā, dažkārt pat neraugoties uz sākotnējiem plāniem doties tālāk uz citām valstīm.

Pēc dažu respondentu domām, tam esot arī negatīvas sekas. Orientēšanās uz krievu valodu mazinot motivāciju apgūt latviešu valodu un apgrūtinot pilnvērtīgu integrāciju. Turklāt šāda situācija radot apstākļus tādu valodas lietojuma prakšu atjaunošanai, no kurām Latvijas sabiedrība ilgstoši ir centusies distancēties. Tāpēc esot svarīgi ne tikai veicināt latviešu valodas apguvi, bet arī saglabāt ukraiņu valodu savā vidē.

Lielākajai daļai respondentu sociālā vide esot daudzveidīga, jo viņi sazinoties gan ar ukraiņiem, gan vietējiem iedzīvotājiem un, retāk, ar migrantiem no citām valstīm. Pētījuma autori secinājuši, ka kopumā ukraiņi Latvijā neveido izolētas etniskās grupas, bet gan brīvi mijiedarbojas ar tām sociālajām grupām, kas atbilst viņu profesionālajām, ģimenes vai personīgajām vajadzībām.

Lielākā daļa respondentu ir atzinuši, ka Latvijas izvēli par galamērķa valsti noteikusi sociālā un kultūras prioritāte pār ekonomisko ieguvumu. "Sākumā bija plānots doties uz Norvēģiju vai Nīderlandi. Taču ceļš caur Krieviju bija ļoti sarežģīts. Mēs, pieci cilvēki, ar savu automašīnu braucām vairāk nekā trīs diennaktis. Bērni bija ļoti noguruši. Kad nonācām Latvijā, nolēmām pagaidām palikt. Atbraucām, apstājāmies, atpūtāmies un paskatījāmies, kā te ir. Bija kluss un mierīgs, cilvēki bija ļoti, ļoti atsaucīgi. Viņi palīdzēja un atbalstīja. Tāpēc nolēmām tālāk vairs nebraukt," socioloģiskās aptaujas veicējiem stāsta Oleksandra.

"Latviski saprotam, bet runāt un rakstīt ir grūti"

Rīgas Valsts tehnikumā mācās 56 audzēkņi no Ukrainas. Tikos ar četriem no viņiem, kuri uz Latviju atbēga kara sākumā. Tāpēc vēlējos uzzināt, kā viņi pa šiem četriem gadiem ir iedzīvojušies.

Karina Voločaja, kura tehnikumā pirmo gadu studē ķīmijas tehnoloģijas, kopā ar mammu ieradās no Hersonas un nekavējoties iestājās 15. Rīgas pamatskolas 6. klasē. "Sāku mācīties latviešu valodu, kamēr vēl nebiju nonākusi skolā. Sākumā to darīju kopā ar mammu, pēc tam centos viena pati un vēlāk jau mācījos stundās skolā. Visi skolotāji man palīdzēja. Es sāku pamazām saprast, bet runāt gan vairījos, jo runāju ļoti slikti," pastāstīja Karina.

Odesietei Margaritai Povalko šis ir pēdējais mācību gads ķīmijas tehnoloģiju nodaļā. Pēc iestāšanās Rīgas Hanzas vidusskolas 7. klasē latviski nerunājusi un neko nav sapratusi, bet viņai palīdzējusi klasesbiedrene, ar kuru sazinājusies krieviski, kā arī skolotāji, kuri bijuši ļoti lojāli. Bet vienalga visu laiku pavadījusi nepatīkama sajūta, ka esi svešā vidē, nevienu nepazīsti, tev tulko, bet tu pats nezini nevienu vārdu latviski. "Tā kā man bija diezgan slikta latviešu valoda, pamatskolas eksāmenus noliku slikti, un mani nevienā mācību iestādē, kur vēlējos iekļūt, neuzņēma. 

Apmeklēju bezmaksas latviešu valodas kursus, lai uzlabotu savas zināšanas, un turpinu to darīt arī tehnikumā, jo te visi runā latviski. Un tā soli pa solim esmu nonākusi līdz tam, ka visu saprotu, bet runāt un rakstīt joprojām nav viegli, bet es ļoti cenšos mācīties," 

neslēpj Margarita.

Dmitro Tarasovs tāpat kā Karina mācās tehnikuma datorikas nodaļā un arī atbraucis no Hersonas. Tūdaļ pēc ierašanās esot iestājies Rīgas Ukraiņu vidusskolā. Dmitro bijis vieglāk iekļauties jauniešu vidū nekā pārējiem trim tehnikuma audzēkņiem, jo Ukraiņu vidusskolā visi savstarpēji runājuši arī krievu valodā. Dmitro pirms gada sācis papildināt savas latviešu valodas zināšanas pie privātskolotāja par maksu un darot to joprojām.

Oleksandrs Titarenko kara dēļ bija spiests pamest savu dzimto Kremenčuku Poltavas apgabalā. Viņš kopš 2022. gada pavasara dzīvo Salaspilī un tūlīt pēc atbraukšanas sācis mācīties Salaspils 1. vidusskolā. "Latviešu valodu vispār nezināju. To mācījos, skatoties video, īpaši "Youtube", kā arī apmeklēju privātskolotāju. Daudz palīdzēja arī Salaspils vidusskolas skolotāji, apmeklēju latviešu valodas papildu nodarbības, kas tika rīkotas ukraiņiem," pastāstīja Oleksandrs.

Vai Dmitro, Oleksandrs, Karina un Margarita savu nākotni saista ar Latviju? Karina un Margarita pēc kara vēloties atgriezties Ukrainā. Karinas sapnis ir turpināt mācīties savā specialitātē. Bet Margarita vēloties atgriezties mājās un apgūt vēl vienu specialitāti — kosmetoloģiju —, lai varētu atvērt savu privātpraksi.

Abi puiši gan plāno palikt Latvijā. Dmitro neslēpj, ja te nepatikšot, došoties tālāk — uz kādu citu Eiropas valsti. "Es vienmēr esmu vēlējies mācīties un ārzemēs strādāt ar informācijas tehnoloģijām. No bērnības par to sapņoju," saka Oleksandrs.

Pesimistiska 2027. gada prognoze

Daudzi ukraiņi, līdzko saņēmuši pagaidu aizsardzības statusu apliecinošu dokumentu, meklē iespēju reģistrēties bezmaksas latviešu valodas kursiem. Šogad kopējais piešķirtais finansējums Ukrainas iedzīvotāju latviešu valodas apguvei ir 3,18 miljoni eiro, kas ir par 1,4 miljoniem eiro mazāk nekā 2025. gadā. Saskaņā ar SIF sniegto informāciju līdz 1. septembrim latviešu valodas apguvē ir iesaistīti 2300 pieaugušie, kas ir par 1390 mazāk interesentiem nekā pērn, un 1458 bērni jeb par 74 personām mazāk nekā aizvadītajā gadā.

Galvenā atbildīgā par latviešu valodas apguvi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) piedāvā līdz 2029. gadam pāriet uz jaunu sistēmu, kurā Latviešu valodas aģentūra būtu vienīgā mācību koordinatore un finansētāja. Arī prasības kļūtu vienotas, piemēram, lai sasniegtu noteiktu valodas līmeni, visiem būtu jāmācās vienāds stundu skaits.

Veidojot vienotu sistēmu, būtiski vērtēt valsts valodas prasmes pārbaudes (VVPP) rezultātus un finansējuma apjomu, nodrošinot iespējami augstāku pārbaudi nokārtojušo īpatsvaru. Ilgtermiņā sasniedzamos mērķus nepieciešams saistīt ar plašākiem integrācijas iznākumiem, piemēram, iznākumiem darba tirgū, secināts šā gada vasarā publiskotajā "Providus" pētījumā "Latviešu valodas apguves pakalpojumi: izmaksas, pieejamība un efektivitāte".

Tā autores Dārta Pelse un Sanda Liepiņa, iedziļinoties valsts finansētajā latviešu valodas apguves sistēmā 2024. un 2025. gadā, secinājušas, ka tā ir sadrumstalota un vairāk reaģē uz īstermiņa krīzēm nekā ilgtermiņa tendencēm. Laikposmā no 2024. līdz 2025. gadam valodas iniciatīvām izlietoti aptuveni 9,2 līdz 9,5 miljoni eiro, taču vienota un stabila sistēma pieaugušajiem joprojām nav izveidota.

Publiski finansētajos latviešu valodas kursos no šā gada marta līdz jūlijam visplašāk pārstāvēti ir Ukrainas civiliedzīvotāji, veidojot vairāk nekā pusi no iesaistīto personu skaita. Viņiem ir piekļuve gan SIF programmām, kas paredzētas tieši ukraiņiem, arī KM programmām, kas mērķētas trešo valstu pilsoņiem, kā arī NVA kursiem tajos gadījumos, kad Ukrainas civiliedzīvotāji ir aģentūras klienti. Līdz tiem, tas ir no 2022. gada 7. marta līdz 2025. gada beigām, NVA neformālās izglītības ieguvē, galvenokārt latviešu valodas kursos, piedalījušies 5868 Ukrainas civiliedzīvotāji.

KM pārstāve Šaicāne Saeimas deputātiem skaidroja, ka ministrija valsts valodas mācību kursiem 2027. gadā esot plānojusi vismaz šā gada summu — 3,2 miljonus eiro, taču pēc sarunām ar Finanšu ministriju pesimistiski raugās uz Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta finansējumu.

Steigā jāapgūst miljons eiro

SIF 2025. gadā apstiprināja 31 projektu ar kopējo finansējumu 2,4 miljoni eiro programmā "Kultūrorientācijas kursi un iekļaušanās pasākumi Ukrainas civiliedzīvotājiem". Konkursā kopumā tika saņemti 48 projektu pieteikumi par 3,7 miljoniem eiro.

SIF programmas mērķis bijis palīdzēt Ukrainas civiliedzīvotājiem iepazīt Latvijas kultūru, vēsturi, valsts pārvaldi, sabiedrības vērtības un ikdienas dzīvi, informēja SIF ilgtspējas un stratēģiskās vadības nodaļas sabiedrisko attiecību vadītāja Iveta Kancēna. Projektus galvenokārt īstenojušas nevalstiskās organizācijas, taču īstenotāju vidū bijusi arī Jelgavas valstspilsētas pašvaldības izglītības iestāde "Jelgavas Centra pamatskola".

Atbalsts Ukrainas civiliedzīvotāju iekļaušanai Latvijas sabiedrībā turpinās arī 2026. gadā. Ministru kabinets programmas "Ukrainas civiliedzīvotāju iekļaušanos sekmējoši pasākumi" realizēšanai ir piešķīris 1 083 000 eiro. Kaut gan SIF bija izstrādājis konkursa nolikumu jau pavasarī un to nolicis Kultūras ministrijai uz galda apstiprināšanai, tomēr konkurss izsludināts tikai 14. jūlijā ar pretendentu pieteikšanās termiņu līdz 7. augustam. Konkursa rīkošanu piebremzējis arī tas, ka Ministru kabinets atļauju piešķirt finansējumu prasījis arī Saeimai. Diemžēl oktobra vidū vēl nebija zināmi konkursa rezultāti. Tātad miljona eiro apguvei ir atlikuši nedaudz virs diviem mēnešiem. Izskatās, ka šie kursi tiks rīkoti milzīgā ātrumā, un tas, kas notiek pa galvu, pa kaklu, visticamāk, mēdz būt apšaubāmā kvalitātē.

"Iesniegto projektu skaits ir lielāks nekā pieejamais finansējums. Pagaidām es nedrīkstu jums sacīt neko vairāk, kā vien to, ka mēs darām visu, lai pie apaļā galda nosēdinātu SIF padomes locekļus, kuriem ārkārtas sēdē pēc iesniegto projektu izvērtējuma ir jāizsludina konkursa rezultāti," 

norādīja Kancēna.

SIF padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Daiga Sproģe uzskata, ka process esot ievilcies valdības maiņas dēļ, kad vienu kultūras ministru nomainīja cits. Viņa ar bažām raugoties, vai izdosies pilnvērtīgi īstenot šos projektus.

Iveta Kancāne teica, ka viņas kolēģi esot solījuši kopā ar sadarbības partneriem strādāt 24 stundas diennaktī, lai īstenotu ukraiņiem paredzētos iekļaušanas pasākumus Latvijas sabiedrībā. Jautājums tikai, vai ukraiņi būs ar mieru piedalīties lielā steigā rīkotajos pasākumos? Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņiem nav zināms, kāds liktenis Latvijā viņus gaida 2027. gadā, kad beigsies viņu pagaidu aizsardzības statuss, bet grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā par pastāvīgo uzturēšanās atļauju piešķiršanu pēc pieciem mūsu valstī nodzīvotajiem gadiem vēl nav pieņemti.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis ("Apvienotais saraksts"), kura komisijai ir jāvirza likuma labojumi izskatīšanai Saeimā, norādīja, ka tie esot fiskāli ietilpīgi, tāpēc obligāti esot nepieciešams Finanšu ministrijas atzinums. "Šis jautājums šobrīd tiek vērtēts un tiks skatīts kopā ar 2027. gada valsts budžetu," sacīja finanšu ministra padomnieks komunikācijas jautājumos Andrejs Vaivars.

Medicīnas māsa ukrainiete Tetjana Sehura strādā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas 1. slimnīcas dienas stacionārā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Svarīgākais veiksmīgai integrācijai ir latviska vide"

Medicīnas māsa ukrainiete Tetjana Sehura, kuras dzimtā puse ir Doneckas apgabala pilsēta Dobropiļa, Latvijā kopā ar dēlu un mammu dzīvo jau četrus gadus. Vispirms viņa nokārtoja visas formalitātes, lai tiktu atzīts viņas Ukrainā iegūtais medicīnas māsas diploms. "Nebija tā, ka uzreiz pēc diploma atzīšanas man ļāva strādāt un neviens neinteresējās par manām zināšanām medicīnā. Man bija jāapmeklē Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā rīkotie kursi, kur tika pārbaudītas manas praktiskās iemaņas, bija jāklausās lekcijas neatliekamajā medicīnā. Tas viss bija ļoti nopietni. Šajos kursos piedalījās daudz medicīnas māsu un ārsta palīgu," pastāstīja Tetjana.

Veselības inspekcijas dati rāda, ka tiesības praktizēt Latvijā kā vispārējās aprūpes māsām ir 99 ukraiņu medicīnas māsām, bet reāli nodarbinātas ārstniecības iestādēs ir 63 no viņām.

Kad Tetjana bija pabeigusi pieminētos kursus, viņa sāka strādāt Rīgas 1. slimnīcas dienas stacionārā. Kaut gan strādājusi katru dienu, alga bijusi neliela un ar to nav bijis iespējams izdzīvot, tāpēc viņa meklējusi papildu darba iespējas un tās atradusi Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā — vispirms gastroenteroloģijas nodaļā, bet patlaban mikroķirurģijas nodaļā. Strādājot divos darbos, nopelnot normālu darba algu.

Viņa latviski runā labi un stāsta, ka pirmās iemaņas latviešu valodā ieguvusi latviešu valodas kursos, kuros piedalījusies attālināti. "Neslēpšu, ka man tie negāja pie sirds. Toreiz bija stress, tāpēc bija grūti mācīties, bet, kad sāku strādāt "Gaiļezera" slimnīcā, pamazām nomierinājos. Virsmāsa Ieva mani uzmundrināja: neuztraucies, tev viss izdosies! Sākumā ar viņu runāju ļoti sliktā latviešu valodā, bet Ieva izlikās, ka mani saprot. Viņa man daudz palīdzēja, un ar virsmāsas, kā arī citu kolēģu palīdzību iemācījos latviešu valodu un noliku eksāmenu, lai iegūtu A2 līmeni. Pēc eksāmena nokārtošanas pieteicos latviešu valodas maksas kursos. Gatavojos paaugstināt savas zināšanas, lietot pareizi garumzīmes un vārdu galotnes, lai varu nokārtot B1 līmeni," pastāstīja Tetjana.

Tetjanas dēls mācoties Rīgas 62. vidusskolas 7. klasē, bet viņam ar mācībām neejot viegli nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Dēlam neesot tādas latviskās vides kā Tetjanai slimnīcā. Pēc mācību stundām viņš esot kopā ar dažiem latviešu bērniem, bet viņi savstarpēji runājot angļu valodā.

Tetjana kopā ar latviešiem piedaloties dažādos pasākumos, mācoties gatavot latviešu ēdienus. Viņa uzskata, ka pats svarīgākais ukraiņu veiksmīgai integrācijai Latvijā esot iespēja būt latviskā vidē. Tetjanas dzimtajā pilsētā Dobropoļi viss esot iznīcināts, arī viņas un mammas dzīvokļi. "Sākumā domāju, ka nedaudz padzīvošu Latvijā un atgriezīšos mājās, bet vairs nav kur atgriezties. Tagad saistu savu dzīvi tikai ar Latviju," atzīst ukraiņu medicīnas māsa.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Atbalsts Ukrainas civiliedzīvotāju izglītībai

• Ukrainas civiliedzīvotāju izglītošanas nodrošināšanai Latvijā 2025. gadā tika piešķirti 7 743 967 eiro, tostarp pedagogu darba samaksai un izglītības procesa nodrošināšanai.
• Papildus tika piešķirti:

• 836 736 eiro dienas un diennakts nometņu organizēšanai;

• 716 038 eiro neformālās izglītības pasākumiem, tostarp latviešu valodas apguvei;

• 443 037 eiro 1.–4. klašu izglītojamo ēdināšanai.

• 2026. gadā no 1. janvāra līdz 30. jūnijam izglītībai izlietoti 6 425 450 eiro:

• pirmsskolas izglītības nodrošināšanai izlietoti 2 012 670 eiro;

• vispārējās izglītības nodrošināšanai izlietoti 4 843 715 eiro;

• 1.–4. klašu izglītojamo ēdināšanai izlietoti 320 947 eiro;

• studiju stipendijām augstākajā izglītībā izlietoti 147 420 eiro;

• atbalstam priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas un sociālās atstumtības riska mazināšanai paredzēti 182 450 eiro.

• Papildus ESF+ projekta "Skola — kopienā" ietvaros tiek sniegts individuāls un grupu atbalsts izglītojamajiem, kuriem identificēts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas vai sociālās atstumtības risks, tostarp Ukrainas civiliedzīvotāju bērniem un jauniešiem.

Dati: Izglītības un zinātnes ministrija

Raksta otrajā daļā par to, ka kara bēglis var būt veiksmīgi iekļāvies Latvijas sabiedrībā arī tad, ja viņa formālie valodas pārbaudes rezultāti par to vēl neliecina. Pārliecināsimies, ka latviešu valodas apguves sistēma ne vienmēr atbilst ukraiņu vajadzībām. Personiska cilvēku un uzņēmēju iniciatīva var būt izšķiroša kara bēgļu liktenī.

KONTEKSTS

2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Ukrainas atbalstītāji nezaudē ticību, ka ukraiņi vēl ir ceļā uz uzvaru un agri vai vēlu Krievijas okupantu armijai nāksies atkāpties no Ukrainas zemes.

Foto: AFP/Scanpix / Latvijas Mediji

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.