10.1 °C
Lai arī zemnieks un zemniecība Latvijā jau vēsturiski turēti augstā godā, laikiem un uzskatiem mainoties, aizvien biežāk dzirdams, ka lauksaimniecība, tajā skaitā – lopkopība, galvenokārt ir piesārņojoša. Govis saistās ar metāna emisijām, intensīvu ražošanu un dzīvnieku labturības jautājumiem. Taču Latvijas apstākļos šis stāsts ir sarežģītāks. Liellopi uztur zālājus, palīdz saglabāt ainavu un bioloģisko daudzveidību. Savukārt to, vai lopkopība kļūst par slogu videi vai ne, nosaka – saimniekošanas veids. Ko sabiedrībā saprotam vai nesaprotam par šo tēmu?
Uz diskusiju aicinājām lopkopības eksperti – zemnieci un Latvijas pārstāvi Eiropas Savienības lauksaimnieku organizācijā Copa-Cogeca Silviju Dreijeri, Latvijas Dabas fonda liellopu audzēšanas eksperti un zīmola Dabisko pļavu produkts konsultanti Ingu Muižnieci, kā arī agronomi, biedrības Zemnieku saeima lauksaimniecības eksperti un daudznozaru saimniecības Lielvaicēni īpašnieci Ivetu Grudovsku.
Ne vien pasaulē, bet arī Latvijā vieni lopkopību redz kā nozari, kas baro sabiedrību, citi – kā dzīvnieku apspiešanu. Kāpēc sabiedrībā ir tik pretējas reakcijas?
Silvija Dreijere (S.D.): Govs nav problēma. Govs ir mūsu atbalsts un ļoti nepieciešams dzīvnieks, lai mēs dzīvotu tādā vidē, kādu vēlamies.
Inga Muižniece (I.M.): Sabiedrībā nav radīta izpratne, cik ļoti dažāda var būt lopkopība: atšķiras gan audzēšanas metodes, gan intensitāte. Līdz ar to atšķiras arī ietekme uz vidi un dabas saglabāšanu.
Iveta Grudovska (I.G.): Sabiedrība ir daudzslāņaina. Vieniem dzīvnieki asociējas ar omīti, opīti, laukiem un sienu, citi raugās uz lopkopību jau pasaules griezumā, un tieši šis skatījums mūsu sabiedrību bieži vien frustrē, un mēs līdz galam nesaprotam – dzīvnieks tiešām ir tik briesmīgs, ka izdzer visu ūdeni, piepurkšķina visu gaisu? Manuprāt,
Latvijas lielākā problēma ir tas, ka mēs ļaujamies šai globālajai plūsmai un nerunājam par sevi un saviem lokālajiem apstākļiem.
Ko no pasaulē redzamā par lopkopības nozari mehāniski un nekritiski esam pārņēmuši attiecībā uz lopkopību Latvijā?
I.M.: Globāli lopkopība daudzviet ir ļoti intensīva. Gaļas ražošana, īpaši ASV un Argentīnā, notiek lielos mērogos, bieži vien dzīvniekiem tiešām nelabvēlīgos apstākļos. Daļa sabiedrības Latvijā šo bildi jau pārcēlusi uz mūsu kontekstu. Protams, ir jāseko līdzi, vai kādas no šīm negatīvajām tendencēm neparādās pie mums, tomēr Latvijā gaļas liellopu audzēšana, īpaši ganīšana bioloģiski vērtīgos zālājos ir dabai un videi draudzīga, jo palīdz uzturēt šos zālājus pretstatā pasaulei, kur šī ir ļoti intensīva ražošana. Tādēļ valsts līmenī nepieciešams skaidrs skatījums nākotnē – kādus resursus varēsim izmantot produkcijas ražošanai. Savukārt organizācijām vairāk būtu jāstāsta, kā lopkopība darbojas Latvijā, kā šeit tiek ražota produkcija, vairāk aizstāvot arī pašmāju ražotāju. Ir jāizglīto patērētājs par vietējā produkta izvēles nozīmi, jo – ja nozare neražos, tā arī nepastāvēs. Bieži ir tā – kurš skaļāk pasniedz savu viedokli, tas arī tiek sadzirdēts, jo pilsētas cilvēkam ir grūti saprast, kas un kā tieši laukos notiek.
Vai minētā audzēšanas intensitāte ir galvenais pārpratumu iemesls?
S.D.: Jaunajai paaudzei caur angļu valodu pašlaik paveras ļoti plašs informācijas apjoms. Tomēr bieži vien viņiem pasaka tikai teikuma vienu pusi. Piemēram, atgremotāji izdala gana lielu daudzumu metāna. Jā, tas ir fakts, bet – tā nav izslēdzama norise, jo tā ir uzbūvēts šo atgremotāju zarnu trakts.
