Mītiņi, protesta gājieni, streiki, civilā nepaklausība, grautiņi un nemieri Francijā bijuši jau agrāk. Nav runa "tikai" par Franču revolūciju 18. gs. beigās ar barikādēm, revolūcijas tiesām, giljotīnām. Un pat ne acīs krītošo līdzību ar 1968. gada studentu nemieriem Francijā. Vīnkopju sacelšanās 1907. gadā, strādnieku masveidīgi streiki un rūpnīcu ieņemšana 1936. gadā, plašie studentu protesti pret universitāšu reformu 1986. gadā un plašie publiskajā sektorā strādājošo streiki un protesti 1995. gadā – praktiski vienmēr var atrast vienojošus elementus ar to, ko redzam tagad.

Varas retorika arī bieži pārsteidzoši līdzīga. Daļu protestētāju prasību nosauc par pamatotām un sola ar vislielāko rūpību ieklausīties "racionālajā" protestētāja balsī. Bet visu pārējo nodēvē par pārspīlētu, meklē iekšēju un ārēju kūdītāju, sūta spēku struktūru vienības protestu apvaldīšanai un ar vislielāko likumu un tiesībsargu bardzību vēršas pret aktīvākajiem protesta elementiem. Tieši tā notika arī tagad, taču centieni apslāpēt protestus jau nākamajā nedēļas nogalē izraisa jaunu pretestību. Tāpat arī vēsturiski dažkārt protestu kustības skaldīšana racionālajā un huligāniskajā daļā nostrādā, bet citreiz, kā piemēram, 1986. gada studentu protestos vai 1995. gada publiskā sektora protestos, nākas pilnībā vai daļēji kapitulēt prasību priekšā.

Viņi un mēs

Viedokļi par protestiem, nekārtībām un pat grautiņiem, kas redzami ziņu kadros, izskan arī Latvijā, tomēr tos vieno zināms mulsums, no vienas puses, kā arī centieni vainot kreisos – no otras. Visticamāk, šādai uztverei ir vēsturiski diktēti iemesli. Lielu daļu 20. gs. Latvija pavadīja aiz dzelzs priekškara, tādēļ arī ziņas par notikumiem Francijā tolaik saņēma attiecīgi ideoloģiski veidotas.

Padomju Savienībai līdzīgi kā mūsdienu Krievijai patika acīmredzamas posta ainas un ziņas par pilsoņu protestiem Rietumu zemēs. Stāstot par šādiem notikumiem, padomju skatītājam neiztrūkstoši stāstīja par strādniekiem vai studentiem, kas smok nežēlīgas ekspluatācijas apstākļos. Turklāt tā saucamais sociālistiskais bloks, kura avangardā bija PSRS un Kremlis, arī aktīvi piedalījās protestu kustības veicināšanā, it sevišķi, bijušajās koloniālajās valstīs un t.s. jaunattīstības valstīs, kur par ietekmi cīnījās kapitālistiskais un sociālistiskais bloks. Piemēram, degmaisījuma pudeles jeb Molotova kokteiļi, kas lido veikalu skatlogos, sociālistiskā bloka ziņās bija drosmes simbols – no saimniecībā pieejamām lietām taisīt improvizētu ieroci, ar ko stāties pretim labi bruņotām, bruņuvestēs un vairogiem sargātām spēka struktūru vienībām.

Turpetim tagad mēs šīs ziņas skatāmies un klausāmies kā brīvi cilvēki, paši būdami Rietumu sabiedrības daļa. Sanāk, ka protestētāji vēršas pret brīvās un kapitālistiskās pasaules kārtību, no kuras mēs bijām vardarbīgi šķirti un kurai vēlējāmies piederēt. Tas ļauj labāk saprast arī Latvijas nacionālā un politiskā meinstrīma vēlmi visus protestētājus mest pār vienu kārti.

Tomēr latviešu valodā rakstošie aktīvākie soctīklu profili, kas izteikušies par šiem jautājumiem, pārstāv pretrunīgu politisku spektru. To veido ne tikai labējas ideoloģijas un nacionālistisko vērtību pārstāvji, latviešu populistiskā spektra pārstāvji, bet arī kreisā politiskā spektra pārstāvji, kā arī krieviski runājošie populisti un viedokļu pārstāvji no prokrieviskām vai pat promaskaviskām grupām. Likumsakarīgi, ka tik plašam spektram nevar būt vienots vēstījums.

Toties labēji nacionālistiskie, kā arī populistiskie strāvojumi, kas kaut cik atspoguļo arī jaunās koalīcijas aprises, gan izmanto nacionālistisko retoriku, nemierus un grautiņus Francijā redz kā kreiso politikas bīstamu ietekmi. Viņi brīdina uzmanīties no kreiso (tostarp daži politiskie grupējumi ar to domā arī "Progresīvos") nākšanu pie varas Latvijā.

Tikām prokrieviskajām un promaskaviskajām grupām tas ir kārtējais temats, ko izmantot par piemēru apgalvojumiem, ka Rietumu sabiedrība ierauta sabrukuma procesā un Latvijai būtu gudri no tā rauties ārā. "TikTok", "Instagram", "Telegram", "WhatsApp" un citi sociālie tīkli un komunikācijas rīki ir pilni ar vēstījumiem, kas atbilst Krievijas, bet arī citu autoritāro valstu interesēm.

Imigrantu briesmas

Lielākā vienprātība, vērtējot protestu ainas Francijā, ir attiecībā uz imigrantu radītu apdraudējumu. Striktāki noteikumi imigrantiem, ekonomisko bēgļu ierobežošana, neiecietība pret kultūru atšķirībām – ir šobrīd populāri temati politiskajā apritē gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Šajā ziņā politiķi nav ne sevišķi ļauni, ne sevišķi oriģināli. Tiklab PSRS pirmajās desmitgadēs, kā nacistiskajā Vācijā, bet arī daudzās citās sabiedrībās, turklāt dažādos vēstures posmos, visparocīgākā grupa, kuru vainot dažādās problēmās, ir neintegrēti jaunpienācēji. Varai par labu nāk tas, ka ikdienas cilvēks nespēj nošķirt cēloņsakarību no cita veida sakritībām.

Noziedzībai auglīgā augsne vienmēr ir nabadzīgas, mazizglītotas un sabiedrības perifērijā atstātas ļaužu masas. Daudzviet Eiropā zemas dzimstības desmitgades un nepieciešamība ar kaut ko aizstāt trūkstošās darbarokas radījušas "uz aci" redzamas pārmaiņas strādnieku rajonos. Tur, kur agrāk dzīvoja vācu, holandiešu, poļu, norvēģu, britu un pat latviešu strādnieki, nu arvien lielākā skaitā koncentrējas iebraucēji no citām valstīm. Tas tādēļ, ka šādās vietās ir vislētākie mājokļi. Neatkarīgi no tautības un ādas krāsas tādā vidē ir augstāks noziedzības potenciāls. Taču nav iespējams pierādīt, ka tas būtu etnisku iemeslu dēļ, bet gan labi zināmie sociālo problēmu iemesli: nabadzība, slikta sociāla integrācija, vājas ģimeniskās un sociālās saites, alkohola un narkotiku izplatība utt. Galu galā protesti ir arī Albānijā, kur ir pilnīgi cita situācija ar imigrantiem, turklāt liela daļa iedzīvotāju – musulmaņi. Kurpretim protestos Spānijā (Madridē, Valensijā un Barselonā) vispār nav imigrācijas komponentes.

Ne velti latviešu vidē Ķengaragam vai Maskavas forštatei (proti, Latgales priekšpilsētai) un līdzīgiem rajoniem nereti bija slikta slava. To dažkārt pat izmantojuši politiķi savās kampaņās, sakot, ka, augot Ķengaragā, agri nācās iemācīt risināt konfliktus pašu spēkiem.

Starp citu, Latvijā uzkrītoši redzams, ka publiskajās diskusijās netiek domāts par sociālās vides un noziedzības saistību. Netiek domāts, kā labāk noslogot bērnus un jauniešus ar produktīvām nodarbēm skolā un pēc tās, kā integrēt darba tirgū, apkarot plaši gājušo narkotisko vielu izplatību. Tā vietā pat koalīcijas politikā sāk dominēt populistiski ar ādas krāsu saistīti argumenti. Labs piemērs tam, cik liela uzmanība tiek pievērsta cilvēkiem, kas veic pārtikas piegādes vai studē Latvijas augstskolās. Kurpretim skaitliski nozīmīgai imigrācijai Krievijas izraisītā kara dēļ Ukrainā uzmanību nepievērš. Jo tie taču gandrīz savi cilvēki.

Tomēr noziedzību izraisa nevis kādi sevišķi slikti cilvēki, bet gan slikta apstākļu kombinācija gluži parastu cilvēku vidē. Piemēram, Ukrainas kara bēgļu skaitā ir arī vīrieši spēka gados, kas bēg no frontes, kā arī pusaudži trūcīgās ģimenēs. Viņiem ir valodas problēmas (pats to redzu savā apkaimē vienā no Rīgas mikrorajoniem), tendence pavadīt laiku kopā. Daudzi pusaudži, cik nācies novērot, pat nemācās vietējās skolās, bet izmanto Ukrainas nodrošināto tālmācību. Tomēr tas, vai, karam beidzoties, šīs ģimenes pametīs Latviju, nav zināms; tad vietējās izglītības trūkumi radīs ilgas un paliekošas sekas.

Tātad potenciāli Francijas problēma var būt arī problēma Latvijā. Varbūt ne tik dramatiskā izpildījumā – neesam tomēr franči –, taču ir iespējams gan sīku noziegumu pieaugums, gan jauniešu huligānisms, gan cita veida kriminogēna uzvedība, piemēram, iesaistīšanās interneta krāpniecībā. Fizioloģiskā drošība, tostarp pārtika galdā, mājoklis un siltums, ir cilvēka pamata vajadzības. Kas nespēj tās nodrošināt cienījamā veidā, ķeras arī pie neglītiem līdzekļiem.

Digitalizācijas un jēgas revolūcija

Notikumi Francijā nav lokāli. Strauji parādījās līdzīgas iniciatīvas arī Itālijā, kuras premjerministre Džordža Meloni paziņoja par bargāku politiku gan imigrācijas jomā, gan attiecībā uz reliģisko atšķirību manifestēšanu (islāmam raksturīgo galvassegu aizliegums) skolās un augstskolās. Visticamāk, gan Francijā, gan Itālijā valdību rīcībā ir detalizēta dienestu analīze par dažādiem protesta iniciatīvas segmentiem. Viens no tiem patiesi varētu būt saistīts ar ietekmīgiem islāmiskiem grupējumiem. Taču tas nav tas pats, kas visi imigranti no musulmaņu zemēm. Šoruden Eiropas Savienība nu jau pavisam skaļi un publiski pieķērusies neērtam tematam – ar Musulmaņu brālību saistītu organizāciju ierobežošanai Eiropā.

Uz šo fundamentālā islāma kustību nevajadzētu raudzīties tikai kā vienu politiskā segmenta daļu Ēģiptē vai teroristiskās organizācijas "Hamās" un līdzīgu kustību ideoloģisko avotu Tuvajos Austrumos. Tā ir liela un sazarota ideoloģiska platforma, kas saņem finansējumu un cita veida atbalstu pat no atsevišķām valstīm. Un, jā, dažādas valstis un spēcīgi grupējumi izvērš savu propagandu un lobiju Eiropā. Tomēr Romas cerības, ka ar to pietiks, lai arī citi protestu segmenti rimtos, varētu būt pārlieku optimistiskas.

Mūsdienu protesti ir izteikti jauktu lozungu protesti. To redzam arī Francijā. Līdzās vidusskolēniem, kas pieprasa labāku vidi un mācību kvalitāti skolās, protestos dodas dažādas ekoaktīvistu kustības; turpat parādās palestīniešu karogi un pret Izraēlu vērsti saukļi. Un tam visam klāt vecā un labi zināmā balss – par ienākumiem, dārdzību, neskaidrībām par rītdienu. Šīs bažas ir reālas. Tas, ka mākslīgais intelekts aizstāj reālus cilvēkus darba vietās, kļuvis par ziņu arī Latvijā. Vēl nesen apgalvoja, ka mākslīgais intelekts noteikti neatstās cilvēkus bez darba, jo tas nevar bez īsta cilvēka, kas dara darbu, bet Rīgas tirdzniecības centros arvien biežāk sastopamie uzkopšanas roboti, kas pilnīgi autonomi veic savu darbu, liecina, ka tā vis nav.

Īsts izrādās gan Krievijas karš Ukrainā, gan ASV sāktais karš Tuvajos Austrumos. Ne to sākumu, ne iznākumu parastais cilvēks nenosaka, toties abi konflikti vairo nenoteiktību un veicina dzīves dārdzību. Īsts izrādās arī tehnoloģiju uzvaras gājiens, kas ir daudz straujāks par cilvēku iespējām pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Īsta izrādās arī darba devēju vēlme aizstāt cilvēkus ar mākslīgo intelektu vai autonomām sistēmām. Latvijā cilvēku trūkst, jo sevišķi jaunu cilvēku, bet daudzviet Eiropas dienvidos ir plašs un izteikts jauniešu bezdarbs. Kombinējoties faktoriem, rodas sprādzienbīstamais maisījums pilsētu ielās.

Pēcvārda vietā

Bet giljotīna – viens no bēdīgi slavenajiem Franču revolūcijas simboliem, kas pieminēta raksta ievadā, – tomēr ir atsevišķas piezīmes vērta. To ieviesa pirmā Franču revolūcijas paaudze kā rīku, kas padarīs nāvessodu efektīvu un… nolīdzinās pretrunas starp sabiedrības kārtām nāvessoda izpildes laikā. Revolucionāri plaši izmantoja giljotīnu, atdalot galvas no miesas tā saucamajiem tirāniem, pret kuriem vērsās. Un līdz ar to paši par tādiem pārvērtās.

Nāca jauni revolucionāri ar jaunām idejām, kas godam novērtēja šo izgudrojumu un atdalīja ar to galvas saviem vecākajiem kolēģiem. Piemēram, Žans Silvēns Bajī – Nacionālās sapulces pirmais priekšsēdētājs, kas pēc Bastīlijas ieņemšanas kļuva par Parīzes mēru, jau 1793. gada revolucionārajā tribunālā pats saņēma nosūtījumu uz giljotīnu.

Ja ne Latvijā, tad Francijā un citviet neizbēgami tiek pārlūkotas sociālās nepaklausības un revolūciju vēstures lappuses. Pagaidām secinājums ir apmierinošs un grautiņus var uzskatīt par izolētiem un nesamērīgiem. Tie šķietami nekādi nesaistās ar pagātnes cīņām par cilvēka tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi. Tomēr domājams, ka mēs vēl neesam šo sociālo satricinājumu procesa beigās. Francijas ekonomika piedzīvo grūtus laikus. Valstīm kļūst arvien grūtāk aizņemties, un parādu apkalpošana maksā arvien dārgāk. Līdz ar to naudas sociālu jautājumu risināšanai kļūst tikai mazāk, bet nepieciešamības, tostarp bruņojuma jomā, aug. Recepte, kā nomierināt satrauktos prātus, atjaunot sociālo kārtību un veselīgu ekonomiku, tiek meklēta ne tikai Parīzē un Romā. Šo darbu nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi arī Baltijas valstu galvaspilsētās.