Artūrs Graudiņš: Demokrātija sākas ar spēcīgām partijām

Brīva un pilsoniski aktīva sabiedrība ir ikvienas demokrātiskas valsts pamats.

Savukārt politiskās partijas ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuru palīdzību sabiedrības intereses un idejas pārtop lēmumos. Taču neviena partija nevar pastāvēt bez biedriem, kuri veido tās idejisko saturu un iesaistās politiskajā procesā, lai šīs idejas realizētu dzīvē. Bet kas cilvēkus piesaista un mudina iesaistīties politiskajās partijās?

Politikas zinātnē šis jautājums ir plaši pētīts. Jau 1961. gadā amerikāņu pētnieki Pīters Klārks un Džeimss Vilsons izdalīja trīs galvenās motivācijas grupas, kas skaidro cilvēku iesaistīšanos politiskajās organizācijās. Viena daļa pilsoniski aktīvo iedzīvotāju partijās iesaistās, misijas apziņas vadīti. Viņiem ir skaidrs redzējums par valsts attīstību un vēlme panākt pārmaiņas ekonomikā, izglītībā, veselības aprūpē, valsts drošībā vai citās sabiedrībai nozīmīgās jomās. Taču parasti šie cilvēki politiskajā procesā piedzīvo arī vislielāko vilšanos, jo politiskie kompromisi, ierobežotie resursi un pretrunīgās sabiedrības intereses nereti nozīmē, ka pat labākās ieceres izdodas realizēt vien daļēji.

Tāpat ir tādi cilvēki, kuri partijās iestājas, merkantilu apsvērumu vadīti, lai caur politisko procesu gūtu personīgo labumu, iespēju iegūt ietekmi, profesionāli attīstīties vai veidot politisko karjeru. Politiskās ambīcijas pašas par sevi nav nekas nosodāms, ja tās ir savienotas ar atbildību sabiedrības priekšā.

Trešā ir sociālā jeb piederības motivācija. Cilvēki vēlas atrasties starp līdzīgi domājošajiem, iesaistīties kopīgās aktivitātēs, veidot draudzības un sajust piederību organizācijai, kuras vērtības viņiem ir tuvas. Protams, šie trīs faktori nav savstarpēji izslēdzoši un visbiežāk tie lielākā vai mazākā mērā pārklājas.

Šo motivācijas mijiedarbību labi ilustrē politisko partiju dzīves cikls. Kad partija atrodas savā politiskās ietekmes zenītā, biedru un atbalstītāju skaits pieaug. Biedriem ir sajūta, ka varas partijas statuss sniegs tiem priekšnoteikumus kaut daļēji, bet virzīties savu mērķu sasniegšanas virzienā. Savukārt partijai nonākot opozīcijā, zaudējot pārstāvniecību Saeimā vai piedzīvojot neveiksmes pašvaldību vēlēšanās, biedru skaits sarūk. Daļa biedru izjūt vilšanos vēlēšanu rezultātos, partijas līderos vai politiskajā procesā kopumā. Citi sāk racionāli izvērtēt, vai ir vērts turpināt ieguldīt savu laiku un enerģiju organizācijā, kuras iespējas ietekmēt politiskos lēmumus ir būtiski mazinājušās. Tieši šādos brīžos vislabāk atklājas partijas organizatoriskais spēks un biedru patiesā piederība organizācijai.

Latvijā politisko partiju sistēma joprojām ir sadrumstalota. Uz 1,8 miljoniem iedzīvotāju ir reģistrētas 85 politiskās partijas un to apvienības, no kurām 24 atrodas likvidācijas procesā. Lielais partiju un apvienību skaits rāda, ka partijas joprojām ir samērā viegli izveidot. Zemā partiju biedru kontrole un partiju, apvienību skaits, kas šobrīd atrodas likvidēšanās stadijā, apliecina, ka lielākā daļa partiju no organizatoriskā viedokļa ir pārāk vājas un biedru daudzuma ziņā mazskaitlīgas. Turklāt daudzās partijās, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās ir tikušas pāri 5% robežai, ir biedri, kuri spējuši pabūt pat trīs vai četrās ideoloģiski atšķirīgās partijās. Šī politiskā staigāšana no partijas uz partiju grauj uzticēšanos ne tikai konkrētiem politiķiem, bet politiskajām partijām un demokrātiskajam procesam kopumā.

Ja vēlamies kvalitatīvāku politisko procesu, Latvijā ir vajadzīgas partijas, kas strādā nepārtraukti neatkarīgi no tā, vai ir vēlēšanu gads. Ir nepieciešamas biedru skaita ziņā lielas, organizatoriski spēcīgas partijas, kuras nodrošinātu politisko ideju pārmantojamību un kadru kalvi nākamajam vēlēšanu ciklam.

Vācu sociologs un politikas teorētiķis Makss Vēbers savā slavenajā 1919. gada darbā "Politika kā profesija" ("Politik als Beruf") rakstīja: "Ir divi veidi, kā politiku padarīt par savu profesiju: var dzīvot politikai vai arī dzīvot no politikas." Jāsaka gan, ka šie divi veidi neizslēdz viens otru. 

Demokrātiskai valstij ir nepieciešami cilvēki, kuri politiku uztver kā aicinājumu, taču tai tikpat ļoti ir vajadzīgi kompetenti profesionāļi, kuri spēj pieņemt sarežģītus lēmumus un uzņemties atbildību par to sekām.

Politiskā profesionalitāte nerodas pati no sevis. Tā veidojas pieredzē, darbā ar cilvēkiem, debatēs, politisko kompromisu meklējumos un ilgstošā līdzdalībā organizācijā. Tieši partijām būtu jākļūst par vietu, kur tiek sagatavoti nākamie pašvaldību vadītāji, ministri un Saeimas deputāti.

Tāpēc ir apsveicami 2025. gadā pieņemtie grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā, kas paredz, ka, sākot ar 2030. gada Saeimas vēlēšanām, kandidātu sarakstus varēs iesniegt partijas ar vismaz 1000 biedriem un partiju apvienības ar vismaz 1500 biedriem. Taču ar to nevajadzētu apstāties. Būtu jāizvērtē iespēja arī valsts finansējuma saņemšanas nosacījumus ciešāk sasaistīt ar partijas organizatorisko kapacitāti un biedru skaitu, par vienu no kritērijiem nosakot vismaz 1000 biedru slieksni, savukārt apvienībām piemērojot atbilstoši augstāku prasību.

Svarīgi ir panākt, lai Latvijas politiskajā sistēmā pakāpeniski mazinātos tādu partiju īpatsvars, kuru vienīgais pastāvēšanas mērķis ir piedalīties kārtējās vēlēšanās bez ilgtermiņa idejiskā un organizatoriskā pamata.

Ja vēlamies, lai Latvijā būtu spēcīgas politiskās organizācijas, ir jāizbeidz populistiskās runas par valsts finansējuma samazināšanu tām. Partija ar tūkstoš un vairāk biedriem nav iespējama kā pilnvērtīga, profesionāla organizācija bez atbilstošas administratīvās kapacitātes. Tai nepieciešams birojs, kvalificēti darbinieki, reģionālās nodaļas, mērķtiecīgs darbs ar biedriem un pastāvīga komunikācija ar sabiedrību.

Valsts finansējumam nevajadzētu kalpot tikai priekšvēlēšanu reklāmu apmaksai. Tam daudz lielākā mērā jāveicina partiju ilgtermiņa attīstība, biedru izglītošana, pētnieciskā kapacitāte, jaunu politiķu sagatavošana un darbs reģionos. Īpaši nozīmīga ir partiju loma nākamo politiķu sagatavošanā. Pēc katrām Saeimas vēlēšanām parlamentā ienāk jauni deputāti, kuriem nepieciešams apgūt likumdošanas procesu, parlamentārā darba principus un valsts pārvaldes darbības mehānismus. Ja politiskās partijas šo darbu mērķtiecīgi veiktu jau pirms vēlēšanām, jaunievēlētie deputāti savus pienākumus varētu sākt pildīt daudz sagatavotāki. Tādēļ politisko partiju spēks būtu jāvērtē ne tikai pēc iegūto mandātu skaita, bet arī pēc to spējas sagatavot kompetentus cilvēkus valsts un pašvaldību pārvaldei.

Latvijas politiskajai sistēmai ir pienācis laiks kļūt nobriedušākai.

Mums jāvirzās no īslaicīgiem politiskiem projektiem uz spēcīgām, stabilām un idejiski skaidrām organizācijām, kuras spēj strādāt ilgtermiņā, saglabāt pēctecību un uzņemties atbildību arī pēc vēlēšanām.

Latvijai nav vajadzīgas partijas, kas rodas tikai pirms vēlēšanām un pazūd pēc tām. Latvijai vajadzīgas spēcīgas, demokrātiskas un profesionāli organizētas partijas, kuras spēj strādāt sabiedrības interesēs katru dienu, nevis tikai reizi četros gados.