Kad 2022. gadā Krievija iebruka Ukrainā, Eiropas Savienība apsprieda iespēju noteikt sankcijas Krievijas graudu eksportam un pieņēma stingru lēmumu, ka tas netiks darīts. Iemesli bija vairāki – pirmkārt, reāli bada draudi Āfrikā, kā arī vairākās Dienvidaustrumāzijas un Dienvidamerikas valstīs, ja šī graudu plūsma apsīks. Otrkārt, šādas sankcijas vērstos pret vairākiem rietumvalstu uzņēmumiem, jo Krievija pati savus graudus neeksportē – tos jau Krievijas teritorijā uzpērk un ved uz pārējo pasauli vairāki lieli starptautiski uzņēmumi – "Cargill" (ASV), "Louis Dreyfus Company" (Francija), "Archer Daniels Midland" (ASV) un "Bunge" (ASV), savukārt graudu transportēšanā no Melnās jūras ostām vēsturiski visvairāk bijusi iesaistīta dažādu Grieķijas uzņēmumu flote. Treškārt, Eiropas Savienība nolēma, ka lauksaimniecība un tās produkti vispār nevar būt sankciju objekts lielā mērā jau minēto bada draudu dēļ, un apņēmās koncentrēt sankcijas enerģētikas, finanšu sektorā, tehnoloģijās, kā arī militārā un divējāda lietojuma produktu jomā. Ar to arī diskusija ES šajā jautājumā noslēdzās. 2025.–2026. gadā, kad Latvijā pēkšņi uzliesmoja diskusija, vai nevajadzētu aizliegt Krievijas graudu tranzītu, nekas šajā jomā nebija mainījies un nebija arī pazīmju, ka varētu mainīties. Caurmēra politiskais un sociālo tīklu aktīvists to varēja nezināt, bet politiķi šos faktus noteikti zināja.