Kā stāsta režisore, filma iecerēta kā "kinodzejolis, kas rakstīts, lietojot gaismu, kas spīdēja 40 līdz 50 gadus agrāk. Tā ir kā svešu atmiņu atcerēšanās, balstoties uz atkritumu konteinerā atrastiem (visticamāk, nekad nekopētiem) 1968.–1978. gadā eksponētiem fotonegatīviem. Skatot nezināmā fotogrāfa fotoattēlu melnrakstus (arī kļūdas: neasumus, nejaušus elementus kadrā, sagaismojumus, tehniskas dubultekspozīcijas utt.) mēs iztēlojamies, ko viņš juta un par ko domāja, kā arī ko juta un par ko domāja tie, ko viņš fotografēja. Vai precīzāk – kā dzīvotu mēs, ja tās būtu mūsu fotogrāfijas."