Ņūtona noslēpumainā privātā dzīve. Sieveiets ārpus interešu loka

1643. gada 4. janvārī angļu fermeru ģimenē pasaulē nāca vēlāk ievērojamais fiziķis Īzaks Ņūtons, kurš kopš mazotnes bija slimīgs, nesabiedrisks zēns, bet ar skaidri izteiktu noslieci uz sapņošanu, poēziju un glezniecību. Vēl par viņu zināms arī kāds noslēpumains, lāgā neizskaidrots fakts: guļot nāves cisās, 84 gadu vecumā viņš atzinās, ka savā dzīvē tā arī ne reizi neesot pat pieskāries nevienai sievietei. Ir spēkā divas galvenās versijas, kas it kā izskaidro tādu ievērojamā zinātnieka dzīvesveidu. Pirmā vēstī, ka viņš bijis pārliecināts aseksuālis, savukārt otrā pauž, ka viņš bijis puišu mīlētājs jeb homoseksuālists.

Lai kā arī būtu, Ņūtons bija sarežģīts cilvēks. Piemēram, pat visniecīgākā un šķietami nenozīmīgākā viņa darbu kritika varēja izraisīt ļoti vētrainu reakciju. Viņa biogrāfiju lielā mērā aptumšoja faktiski nežēlīgs naids ar citiem sava laika ievērojamiem matemātiķiem, un viņš ik solī centies maksimāli kaitēt ikvienam savam nelabvēlim. Tāpat zināms, ka Ņūtons nekad nav bijis precējies – ne atklāti, ne slepus, un viņam nekad nav bijušas tā dēvētās romantiskās attiecības ar sievietēm. Tas daudzus uzvedinājis uz domām par viņa tā dēvēto netradicionālo seksuālo orientāciju, turklāt šīs aizdomas pastiprina fakti par to, ka viņam bijušas neparasti ciešas, varbūt pat ļoti tuvas attiecības ar vairākiem šajā ziņā savdabīgiem jaunekļiem...

Sekss viņam šķitis pat riebīgs

Ņūtons pats nekad nav rakstījis dienasgrāmatas, par savu privāto dzīvi viņš neko nav rakstījis arī vēstulēs, tāpēc pētniekiem joprojām ir ļoti grūti rast skaidru un viennozīmīgu atbildi saistībā ar viņa seksuālo orientāciju. Zināms, ka 1667. gadā Ņūtons kļuva par Triniti koledžas locekli Kembridžā. Tas paģērēja, lai viņš pēc maģistra grāda saņemšanas pieņemtu garīdzniecības iesvaidījumu uz turpmākajiem septiņiem gadiem, ko viņš jau nākamajā gadā arī izdarījis. Tādējādi viņam nācās dot bezlaulības zvērestu un atzīt anglikāņu baznīcu.

Saistībā ar šo rīcību Ņūtons vēlāk kādā no saviem darbiem rakstīja: “Ceļš uz viedumu ved cauri nevis tam, lai tiešā veidā cīnītos ar nepiedienīgām domām, bet gan lai sevi novirzītu no tām ar kaut kādām darbībām, lasīšanu vai pārdomām par citām lietām.” Iespējamā satuvināšanās (faktiski pat tikai domas par to) ar sievieti viņu varēja novest šoka stāvoklī. Ņūtona laikabiedri savās atmiņās pauduši par kādu interesantu un savdabīgu gadījumu.

1693. gadā Ņūtona draugi (no tiem burtiski dažiem, kurus viņš spēja paciest savā tuvumā un otrādi) Semjuels Pipss un Džons Loks sadomāja viņu iepazīstināt ar... sievieti. Šī iecere tik lielā mērā satrieca Ņūtonu, ka viņš acumirklī pārtrauca draudzību ar abiem iepriekšminētajiem vīriem, turklāt viņš piedzīvoja arī pilnībā reālu nervu sabrukumu, ko, kā apgalvojuši jau mūsdienu pētnieki, varēja izraisīt “spēcīgs seksuālā pretīguma uzvirmojums”. No skopā faktu klāsta saglabājušās dažas šiem pašiem draugiem Pipsam un Lokam rakstītas Ņūtona vēstules, ar kuriem pašās mūža beigās viņš tomēr atjaunoja attiecības.

Lokam viņš rakstīja: “Ser, esmu pārliecināts, ka jūs mēģinājāt mani ievilināt attiecībās ar sievietēm arī ar citiem paņēmieniem, un es jutos tik ļoti satriekts, ka tad, kad viena no viņām man pateica, ka jūs esat saslimis un diezin vai nodzīvosiet līdz rītam, es atbildēju viņai, ka labāk lai jūs esat miris.” Savukārt Pipsam nācās lasīt šādas rindas: “Esmu ārkārtīgi nobažījies par to, kādā notikumu virpulī esmu ierauts, un šo divpadsmit mēnešu laikā ne reizi neesmu ēdis un izgulējies tā, kā pienāktos, kā arī vispār neesmu bijis pilnībā skaidrā prātā.”

Tostarp par Ņūtona aseksualitāti vēstīja arī Voltērs, kurš laikā, kad uzturējās trimdā Londonā, runāja ar ārstiem, no kuriem tieši uzzināja par paša leģendārā fiziķa faktiski pirmsnāves atzīšanos par to, ka savas dzīves laikā nekad nav pat pieskāries sievietei. Voltērs rakstīja: “Sers Īzaks ilgus gadus, kurus viņš baudīja šajā pasaulē, nebija pakļauts nekādām kaislībām, ne arī cieta no jebkādām parastajām cilvēciskajām vājībām. Viņam nebija nekādu attiecību ar sievietēm – par to man stāstīja ārsts un ķirurgs, kas viņu uzraudzīja viņa dzīves pēdējās minūtēs.”

Tāpat par to, ka Ņūtons savā dzīvē izticis pilnībā bez seksa, savā grāmatā “Filozofiskā un matemātiskā vārdnīca, kas satur atmiņas par visievērojamāko autoru dzīvi un darbiem” vēstīja arī Čārlzs Hatons. Viņš rakstīja: “Ņūtons nekad nav bijis precējies, un, kā daudzviet apgalvots, iespējams, viņam nekad nebija laika par to pat domāt, jo viņš savu spēku pilnbriedā nepārtraukti bija dziļi iegremdējies savos zinātniskajos pētījumos, bet vēlāk bija pamatīgi aizņemts ar citām svarīgām lietām un faktiski jau pilnībā sabiedrības pakļauts, jo to piesaistīja viņa nopelni, līdz ar to viņš ne mirkli savā dzīvē nesajuta nekādu tukšumu, nekādu ikdienas līdzgaitnieces trūkumu...”

Vai nostiprināja savu homoseksuālismu?

Pētnieki noskaidroja, ka no 1663. līdz 1683. gadam Ņūtons mitinājies Kembridžā vienā istabā kopā ar Džonu Vikensu, un, kā savās atmiņās paudis pēdējais, jau iepazīšanās momentā viņi noskaidrojuši – viņu vientulības iemesli abiem ir praktiski vienādi, tāpēc izlēmuši apmesties kopā. Mūsdienu pētnieki apgalvo: nav lielu šaubu par to, ka Ņūtons un Vikenss bijuši ļoti tuvi. Ņūtons regulāri iepazīstinājis kaimiņu ar saviem pētījumiem un to rezultātiem, dažkārt arī lūdzot gluži konkrētu palīdzību savā darbā. Vienlaikus nav iespējams atrast informāciju par to, ka viņiem savas šīs savdabīgās kopā dzīvošanas periodā būtu bijušas jebkādas attiecības ar sievietēm. Viņu abu attiecību pārtrūkšana bijusi strauja un acumirklīga – Vikenss saņēma lauku vikāra amatu un aizbrauca, un pēc tā viņi vairs nav satikušies.

Īzaks Ņūtons kopā ar Kembridžas istabas biedru Džonu Vikensu, eksperimentējot ar prizmu, lai sadalītu gaismu spektrā. 1874. gada gravīra.

Foto: Mary Evans Picture Library/scanpix / Scanpix

Mazliet vēlāk – 1689. gadā – Ņūtons jau pietiekami satuvinājies ar jauno šveiciešu matemātiķi Nikolu Fatio de Duiljē. Arhīvi saglabājuši rakstiskas liecības, kurās var nojaust nepārprotamus mājienus uz to, ka šos divus vīriešus saistījušas arī izteikti romantiskas attiecības. Pats Nikola kādā vēstulē Ņūtonam rakstīja: “Iemeslu tam, kāpēc joprojām tā arī neesmu apprecējies, laikam jau pietiks visam manam mūžam. Es varētu vēlēties, ser, nodzīvot kopā ar jums visu savu dzīvi vai vismaz lielāko tās daļu...”

Tāpat zināms, ka Ņūtons jaunajam šveiciešu matemātiķim veicis regulārus naudas dāvinājumus, kā arī piedāvājis apmesties istabās, kas ir tieši līdzās tām, kurās tolaik mitis pats Ņūtons, vai pat tieši pie viņa paša. Taču 1693. gada jūnijā šīs savdabīgās vīriešu attiecības, lai kādas tās arī realitātē būtu bijušas, strauji pārtrūka, un viss liecina, ka Ņūtons to ļoti smagi pārdzīvojis – jau drīz pēc tā viņš piedzīvoja kārtējo ļoti nopietno nervu sabrukumu. Tostarp jaunajam šveiciešu matemātiķim drīz izveidojās gluži raksturīgas attiecības ar kādu citu vīrieti, un tas jau teju vai izšķirošā veidā apliecināja to, ka viņš (līdz ar to arī Ņūtons) bijis īstens homoseksuālists.

Tiesa, mūsdienu pētnieki pauduši, ka laikam jau nekad neizdosies pilnībā droši noskaidrot: bija vai nebija Ņūtons homoseksuālists un vispār aseksuāls cilvēks? Pavisam skaidrs ir tikai tas, ka no visām pasaulīgajām kaislībām līdz mūža pašām beigām viņš bija uzticīgs tikai vienai – zinātnei.