Mistiskais koks figurē praktiski visās lielākajās pasaules reliģijās.

Ideja par to, ka koki savstarpēji sarunājas, izmantojot dziļi zemē dzītās un sazarotās saknes, mūsdienu zinātnei šķiet salīdzinoši jauna, lai gan tā caurauž jau vissenākos cilvēces noformētos ticējumus. Tostarp zināms, ka meži patiešām mēdz eksistēt un darboties gluži kā viens milzīgi liels superorganisms. Piemēram, ir gluži droši zināms, ka zem zemes koku saknes savieno neticami vērienīgas sēņotnes maģistrāles, pa kurām vecie koki audzina savu jaunatni, kā arī spēj sazināties ar citām sugām. Pētnieki šeit saskata arī pretrunu: tādējādi koki it kā palīdz sev un citiem, un tas neatbilst dabā valdošajai egoistiskajai konkurencei.

Kā koki rūpējas cits par citu

Kopš aptuveni pirms 600 miljoniem gadu iesāktās evolūcijas sēnes un augi spējuši izveidot tā dēvētās simbiotiskās attiecības jeb mikorizu. Proti, apmaiņā pret cukuru un oglekli, ko tās iegūst no kokiem, sēnes savukārt piegādā to, kas tiem nepieciešams, – minerālvielas, barības vielas, un uztur komunikāciju tīklu. Līdzīgi tīmekļa savienojumam šis mikorizas tīkls izplatās visā mežā, sēņotnes pavedieni jeb tā dēvētie gifi veido maģistrāles un savijas kopā ar koku saknēm, kā rezultātā koki var saņemt un nodot dažādus elementus, piemēram, slāpekli, oglekli, fosforu, kā arī cukuru un ūdeni, dažādas ķīmiskās vielas, hormonus un aizsardzības signālus. Līdz ar to pētniekiem vairs nav pārsteigums tas, ka viens koks var būt saistīts ar simtiem citu koku, ar kuriem tas apmainās dažādiem signāliem.

2019. gadā pētnieki vērienīga starptautiska pētījuma ietvaros uzsāka veidot šā savdabīgā koku tīklojuma karti globālā mērogā, un kopš tā laika jau izveidota pirmā vērienīgā karte, kā arī secināts, ka šis tīklojums varētu izrādīties vissenākais un vienlaikus arī vissvarīgākais sociālais tīkls uz Zemes.

Britu Kolumbijas ekoloģijas pētniece Sjūzena Simāra jau vismaz 30 gadus pētījusi to, kā mēdz savstarpēji sazināties koki, konstatējot, ka, protams, atsevišķi koki ir tas, no kā veidojas mežs, taču kopumā tas ir kaut kas nesalīdzināmi lielāks par to, ko var redzēt. Jo zem zemes var konstatēt veselu paralēlo pasauli, kurā savijas bezgalīgi bioloģiskie ceļi, kas savstarpēji savieno praktiski visus kokus, dodot tiem iespēju sazināties un kopumā mežam uzvesties tā, it kā tas būtu vienots vesels organisms. Simāra uzsvērusi: “Tas liecina arī par gluži noteiktu intelektu.”