Kvantu fizika jau pieradinājusi pie tā, ka daļiņas uzvedas kā viļņi, bet, arī neskatoties uz to, atsevišķās situācijās fiziķi turpina izmantot klasiskos priekšstatus par elektroniem kā par daļiņām, kas iziet cauri materiāliem. Tas lieliski darbojās, aprakstot elektrisko strāvu, un pat iegūla pamatā topoloģisko izolatoru teorijai, par ko 2016. gadā piešķīra Nobela prēmiju. Var atgādināt: topoloģiskos stāvokļus raksturo īpaša ģeometriskā noturība – to īpašības nav iespējams mainīt ar sīkām deformācijām.

Tostarp zināms, ka eksistē kvantu materiālu klase, kur klasiskā aina sagrūst pilnībā un neatgriezeniski: tajos elektroni savstarpēji mijiedarbojas tik spēcīgi, ka zaudē ierastās daļiņu īpašības, proti, tām pazūd skaidri noteikts ātrums un stāvoklis. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka tādos apstākļos topoloģiskie efekti nevar eksistēt, taču jaunākajos pētījumos tas tagad uzskatāms par apgāztu. Izdevumā Nature Physics fiziķu grupa publicējusi atskaiti par eksperimentu ar cērija, rutēnija un alvas savienojumu CeRu4Sn6. Atdzesējot gandrīz līdz absolūtās nulles temperatūrai, šis materiāls pāriet tā dēvētajā kvantu kritiskajā stāvoklī, sākot nepārtraukti fluktuēt starp divām fāzēm, un šajā režīmā elektroni pilnībā pazaudē savas individuālās īpašības, pārvēršoties vienotā pulsējošā kvantu vidē.