Vācu filozofs Frīdrihs Nīče ir viens no spilgtākajiem tā dēvētās dzīves filozofijas pārstāvjiem. Savā darbā “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (1872) viņš pretnostatījis divus esības sākumus – “dionīsisko” un “apolonisko”. Savos filozofiski mākslinieciskās prozas žanrā sarakstītajos darbos viņš uzstājies ar kultūras kritiku, sludinājis imorālismu (“Viņpus laba un ļauna”, 1886). Mītā par pārcilvēku (“Tā runāja Zaratustra”, 1883–1885; “Varas griba”, 1889–1901) personības kults savijies ar romantisko “nākotnes cilvēka” ideālu. Bet, izrādās, ne gluži visu, kas viņam vēlāk piedēvēts, viņš tiešām “tā arī domājis”...

Iesākuma filozofiskums

Ir neskaitāmi iemesli, kas daudzus pamudinājuši no visas sirds nīst un nicināt ievērojamo vācu filozofu Frīdrihu Nīči, un nekritiski eksaltētā ideālismā izaudzināto ļaužu aprindās vēl joprojām viņa vārds nepārejoši izskan odiozās toņkārtās. Tam savā ziņā varētu arī būt gluži saprotams pamatojums, jo savos filozofiskajos darbos viņš pamanījies daudzus aizskart. Vispirms jau tā ir pārcilvēka teorija, kuru (pašam autoram gan neprasot atļauju) savā bruņojumā bija ņēmuši nacisma ideologi ar fīreru Ādolfu Hitleru priekšgalā. Vai arī viņa izteicieni “pagrūd vājāko” un “dievs ir miris”, un tamlīdzīgi. Tas viss veido priekšstatu par neticami spēcīgu, maksimāli pašpārliecinātu cilvēku, kuru pārņēmusi tā dēvētā vācu gara diženuma ideja, lai gan realitātē šā cilvēka dzīve nebija gluži apskaužama, tās nogalē pat nožēlojama...