Iespējams, daudziem būs mazāk zināms fakts, ka par psihoanalīzes tēvu dēvētais leģendārais Zigmunds Freids pats faktiski līdz pat 30 gadu vecumam bija palicis, kā mēdz teikt, nevainīgs, un iespaidīgākais romantiskākais piedzīvojums viņam bija moments, kad kādas kopīgas pastaigas laikā viņa topošā sieva brīvi un nepiespiesti sarāva uz augšu un turpat sakārtoja mazliet nošļukušo zeķi... Mūsdienu speciālisti apgalvojuši: pietiekami ilgā mūža laikā Zigmunds ar savu psihoanalīzes metodi izārstējis ļoti daudz cilvēku, taču vienīgais viņa neizārstētais pacients esot bijis viņš pats...

1856. gada maijā Freiburgas sinagogā savu dievu centīgi pielūdza ebreju vīrieši – audumu tirgotājam Jākobam Freidam bija piedzimis dēls, kuru par godu vectēvam nosauca par Zigismundu. Vēstīts, ka mazulis nācis pasaulē neparasti spalvains, un māte to uzskatījusi par zīmi tam, ka viņas pirmdzimtais kļūs par ievērojamu cilvēku. Gadiem ejot, šī viņas pārliecība aizvien vairāk nostiprinājās, zēns teicami mācījās skolā, uzrādīja neticamu apķērību un veselīgu zinātkāri. Turpinot atzīt viņa it kā iedzimtās īpašās spējas, kurām katrā ziņā drīz jāizpaužas, māte viņam vienīgajam no saviem astoņiem bērniem ierīkoja pašam savu atsevišķu istabu un sveču vietā aprīkoja to ar petrolejas lampu – lai dēls varētu mierīgi mācīties un strādāt. Nav grūti iedomāties, ka tādā atmosfērā arī pats mīļotais dēls ātri vien pierada pie domas, ka patiešām ir kaut kas ļoti īpašs, un laikam jau ir iemesls apgalvot, ka viņš nepievīla savas mātes cerības – vispirms jau ar izcilību beidzot mācības skolā un iestājoties Vīnes universitātē, bet vēlāk arī noformulējot kādu jaunu, pilnībā revolucionāru un satriecošu zinātnisko teoriju.