Mūsdienās visām savulaik mākslīgi sakompilētajām reliģijām klājas vairāk nekā grūti, jo tagad pasaulē ir ievērojami vairāk izglītotu, ar racionālu spriestspēju apveltītu cilvēku, tāpēc baznīctēviem nākas nopūlēties ar aizvien jaunām motivācijām, ar kuru palīdzību varētu piesaistīt ļaudis, kam piemīt vieglāk iespaidojami prāti.

Pēdējā laikā viena no izplatītākajām reliģisko līderu aktivitātēm pauž, ka baznīca sekmējot cilvēka prāta novirzīšanu no materiālistiskās domāšanas uz garīgo. Godīgi sakot, it kā jau veca un nodrillēta dziesma, jo sevišķi par to garīgumu, par kura kaut kādu īpašo esību tieši baznīcas paspārnē neliecina ne savulaik rūpīgi rediģētā un cenzētā Bībele, ne viduslaiku raganu dedzināšana un drūmā zinātnes apkarošana, ne tostarp arī neskaitāmie nežēlīgi asiņainie ticības uzspiešanas kari, kas vēstures gaitā vardarbīgā kārtā paņēmuši miljoniem cilvēku dzīvību.

Taču tas netraucē mūsdienu baznīcas ideologiem izlikties par to neko nezinām, pārliecinoši un nenogurstoši atkārtojot mantru par to, ka īstenā cilvēka dvēseles bagātība izpaužas nevis ārējā varenībā un pārticībā, bet gan garīgi piepildītā dvēseles stāvoklī, kuru nav iespējams nopirkt par naudu un kas savu absolūto pilnību iemanto Debesu Valstībā. Tāpēc ikvienam savas zemes dzīves gaitās vajagot tiekties uz garīgo pilnvērtību un paust neizmērojamu žēlsirdību: vairāk rūpēties par tuviniekiem, nedarīt citiem to, ko nevēlies, lai viņi darītu tev, un tamlīdzīgā garā...