Skepticisms ir antīkajā sabiedrībā noformējusies filozofiskā vērtība. Mūsdienās ar skepticismu nereti saprot arī nihilistisku un pilnīgu visa noliegšanu: teorijas, idejas, faktiski jebkuru tēzi un apgalvojumu. Tāds priekšstats tomēr ir aplams, tas balstīts cilvēciskās uztveres spēju īpatnības – zinību nomaiņas ar ticību – standartā, ieskaitot arī kaut kā neesamību. Vēl vairāk – skeptiķis nemaz nevar tiekties uz kādas idejas noliegšanu, jo tas automātiski nozīmētu loģisku pretrunu ar pozīciju “neko ne apgalvot, ne arī noliegt”.

I

Ar skepticismu pamatā saprot filozofisko virzienu, kas uztur spēkā šaubīšanos kā domāšanas principu, jo sevišķi šaubīšanos saistībā ar spēkā esošajiem priekšstatiem par patiesību. Arī latviešu valodā jēdzienu “skepse” bieži lieto kā “apšaubīšana”, lai gan tādējādi tomēr zūd krietna daļa jēgas: izzināšanas vēlme izkropļota līdz paštīksmai neticībai, ne gluži līdz aprobežotībai, bet vismaz līdz intelektuālai mazspējai. Lai gan faktiski skeptiķi tiecas vienkārši paplašināt savu izziņas pieredzi.

Mūsdienu pētnieki, tuvinoties vairāk vai mazāk filozofiskam vispārinājumam, piedāvājuši skepticismu aplūkot kā pašapšaubošu šaubīšanos, kas kā pilnā mērā netradicionāls filozofiskais risinājums izpaužas kā mūžam meklējoša, nekad neapmierināma, ne pie kā neapstādināma filozofiskā domāšana.