Labi zināms fakts – cilvēce jau sen regulāri gaida pasaules galu. Daudziem vēl pietiekami labā atmiņā 2012. gads, kad vislielākajā izmisumā nonākušie centās pat sarūpēt prāvus konservu un citu izdzīvošanai svarīgu lietu krājumus. Taču gluži neatkarīgi no tā, vai bija kļūdījušies senie maiji vai arī mūsdienu speciālisti viņus nebija lāgā pareizi sapratuši, arī šajā reizē neiestājās pasaules gals un apsolītajā datumā, 2012. gada 21. decembrī, nenotika nekas tāds, kas būtu vērtējams kā globāla katastrofa.

Bet vai tas, ka 2012. gadā tomēr neiestājās maiju apsolītais pasaules gals, nozīmē, ka kopš tā mirkļa visi apdraudējumi cilvēcei skaitās atcelti? Varbūt tomēr ir arī vēl kādi citi vairāk vai mazāk nopietni aplūkojami senie pravietojumi, kas norāda uz kādu apokalipses datumu un kas varētu likt cilvēcei turpināt dzīvot mūžīgās bailēs? Izrādās – ir gan, jā. Turklāt runa ir nevis par kaut kādiem apšaubāmiem viltvāržu un šarlatānu pareģojumiem, bet gan lielā mērā ļoti cienījamiem, uzticamiem, pat ar zinātni visciešākajā veidā saistītiem ļaudīm. Grūti spriest par to, vai tas ir uz labu vai ne tik labu, taču fakts kā tāds ir.

Uzreiz jāpiebilst, ka mūspusē ļaudis jau teju vai pieradināti praktiski katru gadu saņemt konkrētus aklās vecenītes Vangas pasaules gala piedāvājumus vai rainiski samudžinātu un katru reizi katram izdevīgi tulkojamu tekstu autora Nostradama pasaules gala paredzējumus, taču diezin vai tos kāds vairs uzlūko nopietni. Bet ir kāds vārds, kas tomēr liek sevī ieklausīties arī saistībā ar tik slidenu žanru, kāds neapšaubāmi ir pareģojums, lai arī tas būtu balstīts zinātniskos apsvērumos. Un šajā gadījumā runa ir par pašu leģendāro Īzaku Ņūtonu, no kura privātajiem manuskriptiem tapis zināms, ka viņš savulaik izskaitļojis, kā pats uzskatīja, pilnībā precīzu apokalipses iestāšanās gadu. Tas būšot 2060. gads. Kas ir zināms par šo savdabīgo pareģojumu?