Īsi un skaidri – Liela diena ir pavasara saulgriežos jeb vienādībās, kad pēc ilgā nakts valdīšanas laika diena patiesi kļūst lielāka – garāka. Tā var iekrist 20.–22. martā.

Nav daudz to, kuri šodien līdz sīkākajam diedziņam zina, ko un kā mūsu senči darījuši, sagaidot Lielu dienu – pavasara vienādības, saulgriežus. Vēl mazāk droši vien ir tādu, kas visas tradīcijas, cik nu tās zināmas, izpilda. Toties ir pūļiem ļaužu, kuri no sirds izbrīnīsies, ja pateiksi viņiem, ka Liela diena tā dēvētajā pagāniskajā pasaulē svinēta jau tūkstošiem gadu, pirms šo nosaukumu saviem svētkiem aizņēmās kristīgā baznīca, pie viena radot sajukumu svinēšanas datumos (Senču kalendārā Lieldienas ir Saules svētki, un šo svētku datumu nosaka pēc brīža, kad diena un nakts ir vienādā garumā, savukārt kristīgās Lieldienas aprēķina saistībā ar Pilnmēnesi – tās ir pirmajā pavasara Pilnmēness svētdienā).

Šī laika rata pietura ir lielā pāreja, lielo sistēmu maiņa, līdzsvara brīdis starp vīrišķo un sievišķo, starp tumsu un gaismu, starp garīgo – dievišķo un materiālo – Māras pasauli. Šis ir piedzimšanas brīdis. Lielu dienu, kad dienas un nakts garums nolīdzinās, mūsdienīgā valodā var saukt par Saules ekvinokcijas svētkiem. Lielas dienas, kā jau svarīga notikuma, svinības ritēja veselas trīs dienas (dažos rakstos ir atsauce pat uz četrām). Un neba nu vienīgi olu krāsošana šajās dienās notika!