Slēptuves, kas liecina par skarbajiem pēckara gadiem Latvijas laukos, vai vismaz vietas, kur tās reiz bijušas, mūsdienās tiek vērtētas kā ārkārtīgi reta, unikāla vēstures liecība. Lai arī mežabrāļi 40.–50. gados mēdza pārlaist ziemu, dziedēt ievainojumus vai paglābties no čekistu uzbrukumiem ne tikai īpaši būvētos bunkuros, bet arī speciāli ierīkotās slēptuvēs dzīvojamās mājās, zirgu staļļos, kūtīs un citur, un šādu vietu savulaik nebija mazums, gadiem ritot, tās vai nu gājušas zudumā līdz ar visām ēkām, vai likvidētas pārbūvēs.