Ar Dieviņu esmu sarunājusies jau no bērnības. Mani mīļie vecāki strādāja "vefiņā", un dzīvojām, kā jau daudzas citas ģimenes tajā laikā – uz baznīcu iet nebija ierasts.

Ar Daci Pecolli man bija tā mistiskā sajūta – nekad neesam tikušās, bet vienā brīdī saprotu, ka esam pazīstamas. Kad šopavasar pirmo reizi pārkāpu burvju teātra "Mystero" slieksni, brīnumus sāku izjust pati uz savas ādas. Un nevis trikus, nē, tos īstos, patiesos brīnumus, ko var radīt atvērta cilvēka sirds. Tādu es iepazinu Daci.

Šķiet, ka visi zina, kas ir Dace Pecolli. Taču, manuprāt, tās ir tādas virspusējas zināšanas. Tāpēc jautāšu tev pašai – kas ir Dace Pecolli?

Kāpēc lai cilvēkiem būtu interesanti par mani kaut ko dzirdēt? Droši vien tāpēc, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem praktiskais darbs ir saistīts ar brīnumiem. Protams, ja skatāmies uz manu darbu, tad tās visas ir apgūtas zināšanas, kas balstītas dažādās zinātnēs un noslēpumos, un, protams, tie nav īstie brīnumi. Tie īstie brīnumi ir dzīvē. Un es ticu tiem īstajiem brīnumiem. Savukārt tie brīnumi, ko mēs radām uz skatuves, lai iepriecinātu cilvēkus, lai šo pasauli darītu par skaistāku vietu, ir manas misijas piepildījums.

Man ir vaicājuši – kā tad man jūs īsti saukt? Par iluzionisti, magu, par burvju mākslinieci? Pēdējā laikā man iepatikās manas profesijas apzīmējums – BRĪNUMDARIS. Jo, lai notiktu brīnumi uz skatuves vai dzīvē, vajag kaut ko darīt. Jo DARĪT – tas ir darbības vārds. Es visu mūžu esmu kustībā. Es tev teicu, ka šodien man ir brīva diena – blēņas (smejas)! Es visu laiku kaut ko daru!