Turpinot stāstus par vērtīgajiem augiem viduslaiku un arī mūsdienu dārzā, pienākusi kārta kliņģerītei. Tai ir daudz teiksmainu apzīmējumu – zelta puķe, sievu puķe, arī Marijas zelts, nabagu safrāns, zelta jaunava, zelta sviesta puķe un citi. 

Viens no senākajiem kultivētajiem ziedaugiem izrotā dobes no jūnija līdz vēlam rudenim un izdzīvo pat pēc pirmajām salnām. Vasarā, zaļumu pārpilnībā ik ziediņš papildina ainavu ar košiem akcentiem, gluži kā Kloda Monē gleznās – te oranžsārts punktiņš, tur un vēl tur...

Vienkāršā audzēšana

Nu, kur vēl tik pacietīgu un reizē dāsnu augu atrast? Kliņģerīte nepieprasa dārzā īpašus apstākļus, treknāku augsni, labākus kaimiņus vai vairāk saules. Sēj aprīļa beigās vai maijā, un jūnijā jau var gaidīt pirmos ziedus. Visagrāk sadīgst no rudenī nejauši izbirušajām sēklām, un tad nu var gaidīt pārsteigumus – re, kur spraucas laukā gaišzaļās lapiņas! Tās atradīsi gan dobēs, gan celiņos, gan komposta kastē vai pie žoga. Lai paliek! Lieko un traucējošo vienmēr var paspēt izraut, bet pārējās piesaistīs apputeksnētājus kukaiņus, aizbaidīs lapgraužus un citus augu nedraugus un sagādās prieku jebkuram dārza vērotājam.