Mūsu vidū ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kuri pastāvīgi dzīvo ar iekšēju sajūtu, ka viņi nav no šīs pasaules, ka Zeme ir viņiem pilnībā sveša planēta. Vēl vairāk – kaut kur ļoti dziļi nobloķētās atmiņas dzīlēs šādiem cilvēkiem glabājas atmiņas par kādu pavisam citu pasauli, kas, visdrīzāk, ir pat nesalīdzināmi harmoniskāka un pilnīgāka par šo. 

Pētnieki apgalvo, ka no šādām apjausmām nevajagot baidīties, arī par spīti tam, ka tādēļ Zeme varētu šķist briesmīga, bet to apdzīvojošie cilvēki – primitīvi, agresīvi un zināmā mērā arī vienkārši plānprātīgi. Katrā ziņā esot tūkstošiem tādu šeit iemaldījušos dvēseļu, un viņiem te neklājas viegli.

Tā kā šādiem cilvēkiem esot ievērojami nobriedušas un tīrākas dvēseles, viņi jau kopš mazotnes neizmērojami skumst pēc savas jaukās un labsirdīgās “īstās dzimtenes”. Zemapziņā atceroties dažādas augstās vibrācijas, piemēram, dievišķo mīlestību un gaismu, apzinātā līmenī viņi nespēj saprast: kāpēc viņiem uz Zemes ir tik slikti, kāpēc viņi nav tādi kā visi un kas viņus pastāvīgi tik ļoti nomāc, un kā ar to cīnīties?