Drīz tas laiks atkal būs klāt, un ir vērts padomāt, kā paši varam pieminēt savus aizgājējus, kā pamielot, kā parunāties. Drīz gaisā virmos tās rudenīgās noskaņas, kad miglas vāli veļas zemu un it kā atnes vēstis no pasaules, kas viņpus, no mūsu senčiem, kas no kādas nezināmas tālienes atbalsta un pasargā... Latviešu kultūrā nozīmīga vieta ir veļu jeb senču garu mielošanas rituālam, taču tās nav vienīgās “viņpus-būtnes”, kam jāizrāda cieņa, godbijība un kas jāpacienā. 

Godinot dzimtu un aizgājējus

Veļu laiks, iļģu laiks, ķauķu vai pauru laiks, garu dienas, ķouķu vakari, Dievaines vai zemlikas, kā nu kurā Latvijas malā to sauc. Par veļu laiku tradicionāli dēvē posmu starp Apjumībām (23. septembris) un Mārteni (7. novembris), jaunākos laikos un kristietības ietekmē – starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris).

Izsenis latvieši ticēja, ka šajā laikā senču gari atgriežas savās mājās, un tas jāpavada klusi un godbijīgi. Nebija atļautas trokšņainas izpriecas, dziedāšana un tirgu rīkošana, bet ikdienas darbi turpinājās. Vakaros ļaudis pulcējās, lai minētu mīklas, stāstītu pasakas un kavētos atmiņās, pieminot aizgājējus.