Ir neskaitāms daudzums vārdu, kādos dēvēts superdēmoniskais cilvēku galvenais ienaidnieks, un, piemēram, Lucifers, sātans, Belcebuls, Iblis un citi populārākie ir tikai daži no šiem vārdiem. Šā tēla sātaniskā figūra sastopama visās pasaules valstīs visā vēstures gaitā, ne tikai kristietībā. Jautājums par to, vai tāda būtne eksistē arī realitātē, ārpus reliģiski apmāto ļaužu kopienām mūsdienās vairs nav īpaši aktuāls, taču katrā ziņā ir vērts palūkoties uz sātaniskajām pēdām, kuras šis tēls atstājis. Tostarp sastapšanās ar šo katrā ziņā briesmoni atainota gan ar negatīvu, gan pozitīvu iznākumu. Lūk, daži spilgti apraksti par šādu sastapšanos.

Vēstījums par drūmo skvairu

Anglijas pilsētas Devonas apkaimes Brukas ciemata zemes lielīpašnieks jeb skvairs Ričards Keibells dzīvoja 17. gadsimtā, un visi viņu uzskatīja par neprātīgi ļaunu cilvēku, par savdabīgu tumsas figūru. Viņš, kā pauž vietējā leģenda, dažādos veidos ņirgājies par sievu, kamēr reiz viņa sadūšojusies aizbēgt, taču mēreni aptrakušais vīrs viņu vajājis pāri laukiem un purviem, kamēr panācis nelaaimīgo bēgli un turpat uz vietas nogalinājis gan viņu, gan viņas uzticamo suni. Un šā suņa spoks vēlāk neganti vajājis Keibellu līdz pat viņa mūža beigām.

Apkaimē mēļoja, ka Keibella drūmā rakstura iemesls meklējams kādā baisā darījumā, kuru viņš noslēdzis ar pašu velnu. Saņēmis no pārdabiskās būtnes mūžīgās nemirstības garantiju, Keibells sācis darīt pilnībā visu, kas vien ienācis prātā, tādējādi sarūpējot bēdīgi slavenu reputāciju, kas vēlāk kalpojusi par iedvesmas avotu Artura Konana Doila romānam “Bāskervilu suns” – kārtējā leģendārā izmeklētāja Šerloka Holmsa piedzīvojuma aprakstam.