Leģendārā Ginesa rekordu grāmata atzinusi Leonardo par “vislabāk saglabājušos dinozauru pasaulē”.

Patlaban dzīvojam pasaulē, kurā bieži nākas vienkārši vai nu noticēt, vai neticēt tam, ka vēsture patiešām ir tāda, kādu to pasniedz. Pilnībā droši un skaidri zināms praktiski vairs nav nekas. Tostarp nav daudz cilvēku, kuri zinātu, ka arheologi jau sen zinātniskajās konferencēs dedzīgi apspriež jautājumus, kādus joprojām nemēdz lieki publiskot. Tāds, piemēram, ir fakts, ka, neskatoties uz vispārpieņemtajām dogmām par to, ka dinozauri izmiruši jau pirms “vairākiem desmitiem miljonu gadu”, izrādās, mūsdienu izrakumos pētnieki atrod tādus dinozauru skeletus, kas satur mīkstos audus! Vēl vairāk: esot arī tādi gadījumi, kad pēc atrakšanas dinozauru atliekas sāk acumirklī izdalīt ļoti nelāgu smaku...

Dzīvība pārakmeņotajās atliekās

Ir kāda mazāk zināma zinātniskā disciplīna, ko dēvē par molekulāro paleontoloģiju, kas identificē izrakumos atrastajās atliekās (vecumā līdz “simtiem miljonu gadu”) esošās sarežģītās un nestabilās makromolekulas (pamatā tās ir olbaltumvielas), šūnas un pat mīkstos audus, kas saglabājušies tieši kā “šūnas” un tieši kā “mīkstie audi”. Pagājušā gadsimta pašās beigās divu ASV augstskolu – Ziemeļkarolīnas un Montanas universitātes – pētnieku grupa profesores Mērijas Šveiceres vadībā ASV Zinātņu akadēmijas starpdisciplīnu žurnālā publicēja tiranozaura, kura vecums noteikts “aptuveni 65–67 miljoni gadu”, gūžas kaula analīzes rezultātus. Izmantojot bioķīmiskās metodes, no senā kaula izdalīja un identificēja hemoglobīna fragmentus, turklāt tie bija tik lieli, ka tiem pat piemita imunogēnā aktivitāte. Un tas nozīmē, ka “65 un vairāk miljonu gadu” laikā lielās, sarežģītās olbaltumvielas nestabilās molekulas tiranozaura kaulos nav pilnībā sabrukušas, lai gan molekulārā paleontoloģija un molekulārā arheoloģija apgalvo, ka olbaltumvielu saglabāšanās tādos laika nogriežņos ir pilnībā neiespējama.

Vēl bez tā šajā tiranozaura kaulā pētnieki mikroskopā skaidri bija saskatījuši arī eritrocītus, par ko tajā pašā 1997. gadā vēstīja atsevišķā publikācijā populārzinātniskas ievirzes izdevumā Earth. Tas acumirklī izraisīja nopietnu skandālu paleontologu un evolucionāristu aprindās, savukārt Šveiceri apsūdzēja spekulācijās un lētu reklāmas triku meistarošanā, jo visiem taču šķita vairāk nekā acīmredzami, ka kaulos, kuru vecums ir “vismaz 65 miljoni gadu”, nekādu eritrocītu principā nevar būt. Šveiceres šefam profesoram Džekam Horneram pat nācās taisnoties, sākumā paskaidrojot, ka patiesībā viņi tur neesot atraduši nekādas asins šūnas un tamlīdzīgi, taču burtiski jau pašā šā gadsimta sākumā citā līdzīgā pētījumā apstiprinājās ne tikai tas, bet izdevās identificēt arī kaut ko vēl satriecošāku.