Diemžēl daudzi no šāda veida artefaktiem, kas it kā ir kliedzošā pretrunā ar oficiālās zinātnes izplatīto cilvēces un cilvēka izcelšanās vēstures versiju, mūsdienās nereti mēdz pēkšņi un bez pēdām vienkārši pazust.

Ikviens puslīdz izglītots cilvēks labi zina, ka par akmens laikmetu dēvē to cilvēces vēstures periodu, kad cilvēka tālīnie priekšteči ikdienā lietoja tikai no akmens izgatavotus rīkus – darba instrumentus un ieročus. Taču pārsteidzošā kārtā arī šis periods vēl joprojām glabā virkni dažādu dīvainu noslēpumu, kas dažkārt spēj pamatīgi pārsteigt pat pieredzējušus pētniekus. Turklāt, izrādās, pētnieki savos secinājumos cilvēku pirmsenci padara aizvien vecāku.

Milžu un punduru rīki

Var iedomāties tādu ainu. Iespējams, savulaik patiešām pērtiķim līdzīgais mūsu tālīnais sencis upmalā būs nejauši atradis gabalu dīvaina paskata krama un ar tā neparasti aso šķautni nejauši sagriezis sev roku. Taču jau nākamajā acumirklī viņš būs atskārtis, ka šis dīvainais akmens ļoti labi noderētu savdabīga naža lomā un ar tā palīdzību viņš varēs ērtāk sagriezt gabalos medībās nogalinātos dzīvniekus un novilkt tiem ādu. Un, tā kā tādu asšķautņainu akmens gabalu visapkārt nebija īpaši daudz, viņš iedomājās tādus sarūpēt mākslīgā ceļā, proti, ar kādu citu akmeni rūpīgi skaldot krama gabalu.

Tā arī iesākās akmens laikmets. Pirmatnējie cilvēki iemācījās pietiekami prasmīgi apstrādāt akmens gabalus, pamatā kramu, izgatavojot no tā skrāpjus, cirvjus, cērtņus, šaujamloku bultu un šķēpu uzgaļus. Un tas tad arī it kā viss. Vai saistībā ar to vēl varētu būt kādi īpaši noslēpumi?