...Leģendārais sengrieķu autors Homērs esot teicis, ka pasaulē nav nekā postošāka par sievieti. Lai nu paliek visi potenciālie feministiskās kustības atbalstītāju iebildumi, jo ne gluži tik tieši un burtiski tas domāts, drīzāk tā tēlaini un dažādos aspektos. Un tā jau arī gluži nav, ka bez izņēmuma visi vīrieši šajā pasaulē būtu tie baltie un pūkainie eņģelīši, tas ir skaidrs. Bet vai mums patiešām ir iemesls tagad zākāties par vēstures tēvu Homēru, sakot, ka viņš tomēr ļoti neglīti izrunājies? Visdrīzāk viņam tomēr būs bijis kāds vairāk vai mazāk pamatots iemesls izteikties tieši tā, vismaz vienā noteiktā griezumā...

Iespējams, tādā veidā Homērs centies norādīt uz to, ka sieviete dažkārt ir spējīga aizlaist postā, faktiski pazudināt galvenokārt pati sevi. Un tas jau ir acīmredzams fakts, kura apzināšanai senatnes domātāja norādes nemaz nav nepieciešamas, atliek vien pašiem vērīgāk palūkoties visapkārt. Viena lieta ir tad, kad sieviete ir gatava iet bojā dzimtās zemes, sava bērna vai sliktākajā gadījumā arī mīļotā vīrieša dēļ. Taču nesalīdzināmi bēdīgāka aina veidojas tad, kad viņa ir gatava upurēt savu veselību vai pat dzīvību tikai ārējā daiļuma uzlabošanas vārdā. Jā, protams, cits klasiskais teiciens pauž par to, ka skaistums prasa upurus, taču tiem visdrīzāk tomēr nevajadzētu būt tik ļoti maksimāliem, globāliem.

Tāpēc šeit veiksim vismaz nelielu mēģinājumu aplūkot dažus gadījumus, kuros parādīts, uz ko īsti var būt spējīga sieviete sava šķietamā ārējā skaistuma ideālu iemiesošanas dēļ.