Mūsdienu tirdzniecības centri ir ikvienas pilsētas vizītkarte. Ap tiem pulsē vesela infrastruktūra, augu dienu kūsā iepirkumu un izklaižu pilna dzīve. Kurš gan pirmais izdomāja šo “leiputriju”, kas kļuvusi par patērētāju sabiedrības neatņemu ikdienas sastāvdaļu?

No tirgiem līdz megacentriem

Būtībā par pirmajiem tirdzniecības centriem var uzskatīt segtus un slēgtus tirgus, kā arī tirdzniecības ielas ar daudziem veikaliem. Saistībā ar pašiem pirmajiem tirdzniecības centru prototipiem pieejama ļoti pretrunīga informācija. Dažādi autori min pat pilnībā dažādus vēsturiskos periodus un dažādas valstis. Vieni apgalvo, ka tas noticis 20. gadsimta sākumā ASV, citi min Eiropu (parasti Parīzi) un uzskata, ka viss aizsācies aptuveni 19. gadsimta vidū. Taču faktiski jau Senajā Romā pastāvējušas speciālas tirgošanās vietas, ko bez liekas šaubīšanās var nodēvēt par tirdzniecības centriem. Proti, saskaņā ar definīciju tirdzniecības objekti, kas reiz bija apvienoti senās Romas Forumā, vairāk nekā labi iederas tirdzniecības centru mūsdienu klasifikācijā.

Uzskata, ka vieni no pirmajiem, kas piedāvāja tirdzniecības centrus tajā izskatā, kā tos atpazīst šodien, tomēr patiešām bijuši Parīzes Lafaijeta galerijas īpašnieki brāļi Kani. Galerija, kuras ietvaros darbojās daudz dažādu bodīšu, atklāta 1894. gadā. Tajā piedāvātajām precēm bija noteikta cena ar fiksētu vērtību. Nereti, lai piesaistītu klientus, tur rīkoja izpārdošanas.

Tamlīdzīgu objektu masveida būvniecība sākās 19. gadsimta otrajā pusē. Tad tos vēl būvēja tikai lielākajās galvaspilsētās: Sanktpēterburgā, Parīzē, Londonā. Mazākās apdzīvotajās vietās to parādīšanās vēl nebija iespējama, galvenokārt nepietiekama patērētāju skaita dēļ, turklāt viņiem pietrūka gan ienākumu, gan brīvā laika.