Pagājušā gadsimta 70. gados PSRS par reālu kulta kino kļuva režisores Tatjanas Lioznovas uzņemtā filma jeb faktiski viens no pirmajiem padomju seriāliem “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, kas tapa pēc pazīstamā padomju žurnālista un rakstnieka Juliana Semjonova darba motīviem. Jaunākajām paaudzēm var tikai piebilst, ka tas ir patiešām saistošs un aizraujošs vēstījums par spiegu dzīvi 2. Pasaules kara laikā jeb gluži konkrēti – par nedabiski veiklu padomju specdienestu izlūku, kurš spējis iefiltrēties faktiski pašā Trešā reiha galvenajā midzenī.

Kāda tagad jau vairs grūti pilnībā pārbaudāma leģenda vēstī, ka PSRS līderis Leonīds Brežņevs pēc šīs filmas pirmizrādes noskatīšanās esot tik dziļi kritis sentimenta skavās, ka licis Maksimu Isajevu apbalvot ar Padomju Savienības Varoņa goda nosaukumu, būdams pilnā pārliecībā, ka izlūks patiešām ir reāls, nevis literāri pilnībā izdomāts cilvēks. Tiesa, diezin vai īstenībā Brežņevs bija tik naivs cilvēks. Savukārt tas gan ir reāls fakts: galvenās fon Štirlica lomas atveidotāju šajā filmā Vjačeslavu Tihonovu gan apbalvoja ar Sociālistiskā Darba Varoņa titula piešķiršanu, un tas arī notika faktiski ar tiešu Brežņeva iniciatīvu.

Tostarp var piebilst, ka šajā filmā bez absolūti izdomātiem varoņiem, kāda bija, piemēram, radiste Keta vai garīdznieks Šlags, tomēr atainotas arī gluži vēsturiskas personas, kuras filmas režisorei kopā ar talantīgiem attiecīgā laikposma padomju aktieriem izdevies pārvērst iespaidīgos tēlos. Un par to, starp citu, Oļegs Tabakovs un Leonīds Broņevojs saņēma nevis valsts apbalvojumus, bet gan nesaudzīgu un iznīcinošu kritiku – pārlieku jau nu simpātiski viņiem sanākuši tie fašistu tēli...

Bet šoreiz vairāk par to likteni, kas pēc kara sagaidīja (vai atsevišķos gadījumos, par kuriem nekas skaidrs vēl joprojām nav zināms, varēja sagaidīt) vairākus no šiem pietiekami augsta ranga Trešā reiha darbiniekiem.