Pusbadā esoša, labi nepabarota armija nekad nespēj cīnīties pilnā sparā.

Mūsdienās labi pazīstamā un noteiktos apstākļos regulāri izmantotā lauka virtuve joprojām visvairāk noderīga tieši militāro operāciju laikā. Tā, protams, nav ne raķete, ne tanks un arī ne slepens pretinieka iznīcināšanas līdzeklis, bet katrā ziņā sekmīgam kaujas uzdevumu risināšanas nolūkam tai ir teju vai viena no galvenajām lomām, jo tur, kur iesaistīti cilvēki, tā ir gluži pašsaprotama lieta – viņiem ir jāēd, turklāt regulāri.

Ar problēmām, kas saistītas ar sava karaspēka ēdināšanu, saskārušās visas armijas visā pasaulē un visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Izņemot varbūt kādus pašu vispirmatnējāko karotāju tikumus, nekad nav bijis tā, ka ierindā nostādīto ļaužu ēdināšana nevienu karavadoni nav interesējusi, un katram tad nu bijis jāpārtiek atbilstoši principam “ko noķer, to apēd”. Un tāpēc jau vissenākajās armijās karaspēkam līdzi vienmēr virzījās speciālas vienības ar ilglaicīgai uzglabāšanai vairāk vai mazāk labi sagatavota provianta pajūgiem, ieskaitot milzīgus katlus un citus ēdiena pagatavošanas atribūtus, rēķinoties ar to, ka šis ēdiens būs nepieciešams ļoti lielam cilvēku daudzumam praktiski vienlaikus.

Protams, bija arī dažādi izņēmumi, un dažkārt teju vai katrs karavadonis vai vismaz atsevišķu valstu militārās tradīcijas noteica, ka kara apstākļos nav nepieciešams kaut kā īpaši pagatavot siltu ēdienu, tāpēc neņēma līdzi iepriekš pieminētos speciālos pajūgus, nebija katlu un tajos nevārīja gaļu vai dārzeņus. Labākajā gadījumā tas bija jau iepriekš sagatavots iesālītā veidā, ko tad ēdienreizēs tā arī aukstu un kopā ar maizi vai arī tāpat vien apēda. Lai gan vispār tas kā princips tomēr vairāk piemērots nelielām karaspēka vienībām, piemēram, izlūku grupām.