Stāsts par Viktoru Lustigu ir pietiekami labi zināms, lai gan arī šajā gadījumā saglabājušās gluži noteiktas šaubas, vai tikai tā tomēr nav izdomāta leģenda. Piemēram, virkne mūsdienu pētnieku atsaucas uz britu tīmekļa vietnēm, kurās vēstīts par kādu Arturu Fergusonu, kurš 1923. gadā esot kādam amerikāņu tūristam pārdevis Londonas centrā esošajā Trafalgāra laukumā uzslieto Nelsona kolonnu. Un šis pats veiklais zellis līdzīgā veidā esot pārdevis vēl arī Bigbenu, Bakingemas pili, kā arī Vašingtonas Balto namu un pat Ņujorkas Brīvības statuju. Tiesa, pagaidām nav atrastas nekādas dokumentālas liecības par tāda Fergusona eksistēšanu.

Savukārt Lustiga pēdas esot jau ievērojami vieglāk atrast. Zināms, ka viņš piedzimis 1890. gadā Austroungārijas impērijas teritorijā un visu savu apzināto mūžu veltījis visu iespējamo veidu krāpniecībai. Par slavenāko viņa veikumu uzskata afēru ar Eifeļa torņa pārdošanu. 1915. gada 13. martā, stādoties priekšā kā grāfs Lustigs (lai gan viņš nebija nekāds grāfs), viņš uzņēma viesus kādā itin lepnā Parīzes viesnīcā. Viņš uzdevās par oficiālu personu, pamanoties sapulcināt tēraudliešanas uzņēmumu vadošos pārstāvjus, kuriem kādā brīdī kā lielu noslēpumu pastāstīja jaunumus saistībā ar Eifeļa torņa likteni. Lustigs apgalvoja, ka šā torņa uzturēšana pilsētai izmaksājot pārlieku dārgi, turklāt tajā atklājoties aizvien jauni būtiski tehniskie defekti, to jau drīz gatavojoties nojaukt, turklāt to sekmējot arī kāds būtisks politiskais zemteksts. Un tad nāca viņa priekšlikums: tas, kurš piedāvās lielāko summu, varēs šo torni paņemt sev...