“Es esmu Antonio Villašs Boašs, man ir 23 gadi, esmu fermeris un kopā ar ģimeni dzīvoju fermā pie Brazīlijas pavalsts Minasžeraisas pilsētas Sanfrancisko de Salisas, kas atrodas netālu no robežas ar Sanpaulu pavalsti. Mēs kopjam zemi ar traktoru, un, ja ir vajadzība strādāt arī naktīs, bieži pats sēžos pie stūres...” Tā iesākas stāsts par brazīlieša neticamo sastapšanos ar citplanētiešiem, ko viņš sarunā ar ārstu Olavo Fontesu un žurnālistu Žoao Martinsu vēstījis 1958. gada 22. februārī – dažus mēnešus pēc aprakstītajiem notikumiem.

Un Antonio stāsts pirmās personas formā ir šāds.

Viss iesākās naktī uz 1957. gada 5. oktobri. Tajā vakarā mums bija ciemiņi, tāpēc gulēt iešana sanāca pavēla – pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā, katrā ziņā vēlāk nekā parasti. Mans brālis Žoao bija istabā kopā ar mani. Bija karsts, un es atvēru slēģus, jau tajā pašā acumirklī pagalma pašā vidū ieraugot apžilbinošu gaismu, kas lieliski izgaismoja visu tuvumā esošo apbrīnojami lielā attālumā. Gaisma bija ievērojami spilgtāka par mēnessgaismu, un nekādi nevarēja izskaidrot tās rašanos. Gaisma nāca it kā kaut kur no augšas, gluži kā no speciāli lejup vērstiem starmešiem, taču tos nevarēja saskatīt. Debesīs vispār neko nevarēja saskatīt. Es pasaucu brāli, lai parādītu visu to, taču viņš nevēlējās izkustēties no savas vietas, vienkārši piedāvāja labāk doties gulēt.