Pieņemts uzskatīt, ka pēc Berlīnes ieņemšanas un iespējamās Ādolfa Hitlera nāves Trešais reihs bija nolemts absolūtai bojāejai, lai gan augstāko vadītāju aprindās bija ļaudis, kuri loloja cerības par tā saglabāšanu. Un tam bija gluži noteikti iemesli...

1945. gada 8. maijā toreizējais Britānijas premjerministrs odiozais Vinstons Čērčils uzstājās ar runu saistībā ar kara beigšanu, uzsākot to šādiem vārdiem: “Vakar 2.41 pēc pusnakts komandcentrā ģenerālis Jodls, Vācijas augstākās virspavēlniecības pārstāvis, un lieladmirālis Dēnics, kurš iecelts par Vācijas valsts vadītāju, parakstīja aktu par visu Eiropas militāro sauszemes un gaisa spēku bezierunu kapitulāciju vienlaikus visu sabiedroto ekspedīciju karaspēkam un PSRS augstākajai virspavēlniecībai.” Jau pirmajā acumirklī ļaudis visā pasaulē, jo sevišķi Maskavā, saausījās par vārdiem “iecelts par Vācijas valsts vadītāju”. Zināms, ka lieladmirāli Karlu Dēnicu savā tā dēvētajā politiskajā testamentā par tādu iecēla Hitlers, tāpēc padomju valsts vadītāji pat negrasījās atzīt viņa pilnvaras. Savukārt Čērčila stāja skaidri un gaiši liecināja, ka viņu šāds scenārijs principā varētu apmierināt.