Padomju impērijas ilggadējais diktators Josifs Staļins 1953. gada marta sākumā smagi saslima un 5. martā nomira. Jau 1952. gada rudenī pēc Staļina priekšlikuma PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) Prezidijā bija izveidots īpašs vadošais piecnieks – Lavrentijs Berija, Ņikita Hruščovs, Lazars Kaganovičs, Georgijs Maļenkovs un Vjačeslavs Molotovs. Reālā vara tolaik bija koncentrēta PSRS Ministru padomē. 

Pēc Berijas priekšlikuma par Ministru padomes priekšsēdētāju iecēla Maļenkovu. Par PSKP CK pirmo sekretāru faktiski bija kļuvis Hruščovs. Valsts drošības ministriju pievienoja Iekšlietu ministrijai. Par varenās iestādes vadītāju un reizē Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku kļuva Berija. Viņš labāk par citiem saprata, ka tikai ar spēka metodēm PSRS rietumu sovjetizāciju un bruņotās pretošanās apspiešanu atrisināt nevar.

Krīzes apziņa

Berija, būdams PSRS iekšlietu tautas komisārs, no 1938. līdz 1946. gadam izdeva simtiem pavēļu un rīkojumu par "tautas ienaidnieku" arestēšanu, spīdzināšanu un nošaušanu. Viņa vadībā noorganizēja un īstenoja daudzas deportāciju akcijas. Hruščova atmiņās Berija "bija gudrs cilvēks, ļoti apņēmīgs", kas "uz visu reaģēja ātri".