Tomēr galvenā prasība vienmēr bija mīlas verdzeņu nevainojamā prasme apmierināt vīrieti gultas priekos.

Daudzos avotos vēstīts, ka eiropiešu sievietes, kuras apmeklējušas Osmaņu impēriju tās sultānu harēmu ziedu laikos, esot paudušas pārsteigumu par to stāvokli, kādu tur mēdz baudīt austrumnieku sievietes – par viņu pietiekami lielo brīvību, izglītotību, augsto higiēnas kultūru un tamlīdzīgi. Un, izrādās, lielais vairākums mīlas verdzeņu vienkārši kārojušas nokļūt šo sultāna izredzēto saimē, jo tas pavēra vairāk nekā lieliskas izredzes uz pārtikušu dzīvi nākotnē.

Realitātē tā bija tikai nosacīta verdzība

Austrumu valstīs sultāna vai padišaha harēmā varēja nonākt trijos veidos. Pirmkārt, trūcīgie sultāna pavalstnieki nereti paši pārdeva harēmam savas meitas, jo lielā mērā kļūšana par sultāna mīlas verdzeni vai arī iespēja harēmā nodzīvot visu savu dzīvi vispār bez viņa ievērības – tas šķita nesalīdzināmi labvēlīgāks liktenis, kā jau kopš agras jaunības vadīt savas dieniņas lētā ielas bordelī vai vispār agri nomirt no bada. Otrkārt, sultāna harēma einuhu pienākums bija daiļu un kārdinošu verdzeņu iepirkšana vergu tirgos. Un, treškārt – tur bieži nonāca arī daiļas svešzemnieces, tostarp arī rietumnieces, kuras bija kļuvušas par musulmaņu uzbrukumu upuriem un sagūstītas.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka ar glītu ārējo izskatu vien nepietika. Proti, šeit allaž spēkā bija praktiski nenodefinējamais aspekts, proti, “sievietei jābūt apveltītai ar to īpašo dabisko pievilcību”, kas atbilst katra konkrētā valdnieka īpašajai gaumei. Visbiežāk vēstīts, ka viņai jābūt slaidai. Tiesa, uzreiz arī jāpiebilst, ka musulmaņu zemēs slaidums allaž izprasts mazliet specifiski: meitenei jābūt kuplām krūtīm un platiem gurniem. Augumam nebija nozīmes. Ādai gan bija jābūt baltai, proti, tā nedrīkstēja būt iedegusi, un turklāt tas vispār bija teju vai galvenais etalons.