Līdz ar Latvijas Okupācijas muzeja pirmās ekspozīcijas izveidošanu 1993. gadā tika pieņemts muzeja moto “Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt.” Atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam. Pieminēt netaisni notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos. Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.

Muzeja krājuma veidošanos sekmēja cietušo vēlme izstāstīt savu stāstu un nodot liecību pirms aiziešanas mūžībā. Tajā glabājas okupācijas gados represēto cilvēku atmiņas, piemiņas lietas, dokumenti un cita veida liecības par to, kas ir šie cietušie – padomju represiju skartie (nogalinātie, GULAG nometnēs ieslodzītie, deportētie abās lielākajās masveida akcijās 1941. un 1949. gadā, individuāli deportētie, nacionālo partizānu kara dalībnieki), nacistiskās Vācijas noziegumu aculiecinieki (ieslodzītie darba un koncentrācijas nometnēs, holokausta liecinieki, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki), 2. Pasaules kara karavīri abās okupāciju armijās un 2. Pasaules kara bēgļi.

Gadiem ritot, muzejs saņēmis dāvinājumā un iegādājies ne tikai represēto cilvēku sniegtās liecības, bet arī vēstures avotus par okupētās Latvijas ikdienas dzīvi un dažādiem notikumiem. Latvijas Okupācijas muzejā glabājas vismaz 70 000 krājuma vienību, tostarp vairāki tūkstoši dažāda veida liecību par 1941. gada 14. jūnija deportāciju: 

  • deportēto cilvēku atmiņas (rakstītas, mutvārdu); 
  • līdzcilvēku redzētais un atmiņas (rakstītas, mutvārdu); 
  • personīgie dokumenti; 
  • dienasgrāmatas, vēstules; 
  • fotogrāfijas; 
  • līdzpaņemtie priekšmeti; 
  • nometinājumā iegūtie priekšmeti; 
  • mākslas darbi, kuros piedzīvotais pārdzīvojums pārtapis jau radošā izpausmē.