Un nav jābrīnās par to, ka pēc Ļeņina nāves viņa smadzenes centās izpētīt rūpīgāk par jebko citu iepriekš pētīto.

Šķiet, tas atkārtots un uzsvērts neskaitāmas reizes – arī neskatoties uz mūsdienu satriecošajiem sasniegumiem zinātnē un medicīnā, viena no noslēpumainākajām lietām apzinātajā pasaulē joprojām ir cilvēka smadzenes. Savulaik plaši vēstīts par to, kā PSRS ļoti nopietni un pat padziļināti nodarbojās ar sava laika izcilu personu smadzeņu uzbūves izpēti, taču visi rezultāti praktiski saglabājās tikai slēgtajos arhīvos, kuru vaļā vēršana arī mūsdienās risinās visnotaļ gausi un negribīgi. Bet šis un tas pamazām top zināms.

Smadzeņu izstāde

Visā cilvēces pastāvēšanas gaitā ļaudis vienmēr saistījis jautājums par to, kāpēc vieni jau piedzimst gudrāki par citiem, bet dažkārt top ģēniji, kamēr pārliecinošais vairākums ir vienkārši viduvējības. Ilgu laiku dominēja uzskats, ka iemesls meklējams smadzeņu uzbūvē. Turklāt 19. gadsimta ievērojamais kriminālists Čezāre Lombrozo apgalvoja, ka ģenialitāti noteic cilvēka smadzeņu darbības traucējumi.

Tieši ar šā apgalvojuma pamatojuma pētījumiem jau teju vai ar pirmajiem jaunās boļševiku valsts pastāvēšanas mirkļiem, varas pilnībā atbalstīti, sāka nodarboties padomju zinātnieki. Visdrīzāk, tāpēc, ka jau bija radies uzskats, ka tajā gadījumā, ja izdosies atminēt smadzeņu noslēpumu, visus padomju cilvēkus varētu padarīt talantīgus un ģeniālus.

Sākotnēji ideja par to, ka pētniecības nolūkā varētu vienkopus savākt visu no dzīves aizgājušo izcilo cilvēku smadzenes, piederējusi sava laika ievērojamākajam neiropatologam un psihologam, akadēmiķim un leģendārā Smadzeņu institūta vadītājam Vladimiram Behterevam, un tā publiski izskanējusi 1927. gadā. Tas bija priekšlikums tādējādi iemūžināt savus izcilniekus, viņu smadzenes saglabājot pēcnācēju paaudzēm, lai gan, no otras puses, tas galvenokārt pavērtu iespēju patiešām vērienīgai izpētei nolūkā izprast konkrēto cilvēku specifiskās īpašības un viņu īpašās apdāvinātības iemeslus.