Uz Zemes patlaban mīt vismaz astoņi miljardi cilvēku, un tieši tāpēc aizvien grūtāk noticēt tam, ka ārpus mūsu planētas nekur citur nav nevienas dzīvas būtnes. Taču vienlaikus neviens tā arī nav uzradies, neviens tur nav atrasts. Lai gan aizvien vairāk kļūst dažādu NLO aculiecinieku, turklāt mūsdienu tehnoloģijas tos ļauj arī nofotografēt vai nofilmēt. Bet arī tas labākajā gadījumā liecina tikai par parādību kā tādu, ne jau par svešas izcelsmes dzīvību. Kāpēc tā?

I

Pētnieki mēģina rast atbildi jautājumam par to, kāpēc potenciāli iespējamās ārpuszemes dzīvības pārstāvji tik ļoti kavējas ar savas esamības pieteikšanu. Ja patiešām ir patiess arī tā dēvētās oficiālās zinātnes atzītais Dreika vienādojums, kas paredz to, ka tikai mūsu Galaktikā jeb Piena Ceļā vien, kur ir miljardiem zvaigžņu, jābūt simtiem un varbūt pat tūkstošiem saprātīgu civilizāciju, tad šeit ir daudz skaidrojamā un paskaidrojamā.

Šā gadsimta pašā sākumā paleontologs Pīters Vords un astronoms Donalds Braunlijs nāca klajā ar teoriju, kas lielā mērā loģiski pamato šo diženo klusumu, kas no visām kosmosa pusēm mūs ieskauj. Proti, saprātīga dzīve vērtējama kā tik reti sastopama anomālija, ka cilvēku civilizācijai ir vienkārši paveicies ar to, ka tā izveidojusies tik unikālos apstākļos, jo nekur un nevienā citā vietā Visumā neesot tik labvēlīgu faktoru sakritības.

Pārlieku neiedziļinoties detaļās, var atgādināt, ka iepriekš pieminētā vienādojuma autors Frenks Dreiks ārpuszemes civilizācijas eksistēšanas problēmu bija sadalījis septiņos nelielos punktos, cenšoties maksimāli ņemt vērā attiecīgajā apdzīvojamā zonā esošo zvaigžņu un planētu skaitu, potenciāli iespējamo civilizācijas eksistēšanas termiņu un daudz ko tamlīdzīgu, savukārt Vords un Braunlijs tam visam pievienoja vēl virkni dažādu, viņuprāt, iepriekš nepamatoti ignorētu kritēriju.