Atmiņu, runu, emocijas, abstrakto domāšanu – visus kognitīvos procesus pavada elektroķīmiskie impulsi, kas joņo pa sarežģītām nervu šūnu ķēdēm jeb neironiem. Starp neironiem pastāvošos savienojumus dēvē par sinapsēm, un tajās impulss no vienas šūnas pāriet uz citu. Sinapses ir ļoti sarežģīti iekārtotas, tās var vai nu pastiprināt, vai pavājināt impulsu, kas pāriet no viena neirona uz otru. Un attiecīgās informācijas apjoms atkarīgs gan no neironu, gan sinapšu daudzuma, turklāt jāielāgo, ka viens un tas pats neirons var savienoties aptuveni ar tūkstoti citu neironu – lai vai nu kaut ko atcerētos, vai arī aizmirstu...

I

Sinapse nav kaut kāda strikta struktūra, tā pastāvīgi mainās, kļūstot vai nu vājāka, vai spēcīgāka, tāpēc sinapsi nav iespējams pielīdzināt digitālajai nullei vai ciparam. Pirms neilga laika zinātniskajā presē parādījās informācija par to, ka apjoma ziņā sinapse atbilstot 4,7 bitiem. Cilvēka smadzenēs ir aptuveni miljards neironu un vairāk par triljonu sinapšu. Aptuveni lēšot šajā aspektā potenciālo atmiņas ietilpību, veidojas mulsinošs lielums – pieci petabaiti. Proti, ar tādu atmiņu bez jebkādas piepūles pietiek, lai vismaz 300 gadus varētu bez pārtraukuma skatīties televīziju un mierīgi iegaumēt pilnībā visu pēc kārtas tur redzēto!

Protams, ne jau gluži visas smadzenes atdotas tikai atmiņai. Zinātniskas ievirzes publikācijās bieži nākas sastapties ar vārdu salikumu “viens no atmiņas centriem”. Pamatā tādos gadījumos runā tieši par hipokampu. Tāpat zināms, ka iegaumēšanā un informācijas glabāšanā aktīvi līdzdarbojas dažādas pusložu garozas zonas. Taču pat tad, ja viss aprobežojas tikai ar garozu, arī tās potenciālais ietilpības apjoms ir absolūti iespaidīgs – ne mazāk par 75 terabaitiem. Un šeit runa ir ne tik daudz par pilnībā precīziem skaitļiem, cik par to, kā varētu pacensties puslīdz kaut vai tikai iedomāties smadzeņu iespējas.