Vairākumam cilvēku jēdziens “kristāls” asociējas galvenokārt ar dimantiem, pusdārgakmeņiem vai sīkajiem sāls graudiņiem. Tostarp visām šīm minētajām lietām ir viena kopīga īpašība – to sakārtotās struktūras elementi telpā atkārtojas bezgalīgi daudz reižu. Taču pasaulē sastopami arī ievērojami eksotiskāki kristāli, piemēram, tādi, kuru struktūra atkārtojas ne tikai telpā, bet arī laikā.

Laiktelpas kristālu eksistēšanas iespējamību teorētiski 2012. gadā noformulēja amerikāņu fiziķis no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Frenks Vilčeks. Tiesa, arī pēc tā zinātnes aprindas vēl turpināja uzskatīt, ka šāds kristāls realitātē nav iespējams, kamēr beidzot Kalifornijas Berklija universitātes pētniekam Normenam Jao izdevās izveidot precīzu aprakstu saistībā ar laiktelpas kristālu darbību, kā arī piedāvāt veidus, kā tos izveidot un izmērīt pamata parametrus. Savukārt gluži nesen divas viena no otras pilnībā neatkarīgas pētnieku grupas jau guvušas satriecošus panākumus laiktelpas kristālu radīšanā, turklāt uzskatot, ka tos nešaubīgi var dēvēt par vēl vienu matērijas formu.

I

Merilendas un Hārvarda universitāšu pētnieku izveidotās iekārtas laiktelpas kristālu radīšanai izmantoja dažādus principus. Par savdabīgu gan var uzskatīt faktu, ka abu ierīču izstrādāšanā un izveidošanā līdzdarbojies arī Normens Jao. Viņš paudis, ka laiktelpas kristālu struktūra atkārtojas laikā tāpēc, ka to kāds nepārtraukti “stumda”, tādējādi piespiežot svārstīties. Un sevišķais šajā gadījumā esot nevis pati laiktelpas kristālu radīšana, bet gan tas, ka tie uzskatāmi par pirmajiem paraugiem tādai matērijai, kas nav spējīga patstāvīgi ieiet nekustīga līdzsvara stāvoklī. Jao arī piebildis, ka tas kopumā uzskatāms par pilnībā jaunu matērijas stāvokli un šis stāvoklis no visiem iepriekš zināmajiem atšķiras ar to, ka tas nevar pāriet līdzsvarā.