Šī mistiskā vieta atrodas Atlantijas okeānā netālu no Kanādas pussalas, kas nodēvēta par Jaunskotiju. Tās ģeogrāfiskais nosaukums ir Seibla, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē “smiltis”. Patiesību sakot, šo sīko sauszemes gabaliņu pat grūti dēvēt par īstu salu, jo gluži vizuāli tā vairāk līdzinās tādai kā čūskveidīgai smilšu kāpai. To savulaik aprakstījis arī pazīstamais krievpadomju fantastikas rakstnieks Aleksandrs Beļajevs (“Cilvēks–amfībija” u.c.), atainojot kā pilnībā paslēptu no jūrasbraucēju acīm, un pie tās piestāt var tikai gluži nejauši, proti, faktiski neglābjamas katastrofas gadījumā.

Jūrniekiem jau vairākas simtgades labi zināma šīs “bojāgājušo kuģu salas” atrašanās vieta (aptuveni), un viņu vidē Seibla iemantojusi nepatīkamu slavu, neoficiāli iegūstot nosaukumu “Nāves sala”. Tas saistīts ar to, ka šis nelielais sauszemes gabaliņš apveltīts ar virkni nelāgu īpašību: salas tuvumā ir daudz kuģotājiem bīstamu sēkļu, turklāt turpat netālu garām plūstošās siltā Golfa straume un aukstā Labradoras straume veido gigantiskus un bīstamus atvarus, kas spēj būt postoši maziem un vidēja izmēra kuģiem.