...uz Marsa esošā Geila krāterī gluži noteikti mīt kaut kas “kukaiņveidīgs”.

“Nosūtiet šo informāciju uz Zemi! “Cjaņ” gāja bojā pirms divām stundām, dzīvs esmu palicis vienīgais. Izmantoju kosmiskā skafandra raidītāju – nezinu, cik tālu tas darbojas, taču tā ir mana vienīgā cerība. Klausieties mani uzmanīgi! UZ EIROPAS IR DZĪVĪBA. Atkārtoju: UZ EIROPAS IR DZĪVĪBA...”

Arturs Klārks, “2061: Trešā Odiseja”

Tur būtu laba dzīve astoņkājiem

Kādā no Artura Klārka leģendārā darba “Kosmosa odiseja” epizodēm uzrodas spilgtas gaismas pievilināta gigantiska būtne un caursit ledus kārtu, kas ieskauj dzimto planētu, kura patiesībā ir kādas citas lielas planētas pavadonis, lai uzbruktu tur nosēšanos veikušajam kosmosa kuģim. Grāmata uzrakstīta 1968. gadā, un tajā laikā zinātnes ļaudis jau bija noskaidrojuši, ka Jupitera sestais pavadonis ir viscaur klāts ar pabiezu ledus kārtu, turklāt izvirzīja arī pieņēmumu, ka šī kārta nav pilnībā vienmērīga un varbūt dažviet ledus vispār nav “uzaudzis”. Tāpat tajā laikā visi zināja par leģendārajiem Zemes “melnajiem smēķētājiem” jeb hidrotermālajiem avotiem, kas atrodas teju vai absolūtā tumsā dziļi okeāna dibenā. Līdz šā fenomena atklāšanai pastāvēja uzskats, ka bez saules gaismas vispār nekas nevar augt un attīstīties. Izrādās, tā gluži tomēr nav...

Tātad Eiropa. Tas ir viens no četriem lielajiem Jupitera pavadoņiem, un tā diametrs ir 3122 kilometri (salīdzinājumam: Mēness diametrs ir 3476 kilometri). 1610. gadā Galileo Galilejs kā pirmais šo četrotni bija saskatījis savā teleskopā, tāpēc tagad šo četrotni dēvē arī par Galileja pavadoņiem: Eiropa, Kallisto, Jo un Ganimēds. Avotos piebilsts, ka teju vai jebkurā mūsdienu parastajā teleskopā esot viegli saskatīt šos četrus sīkos punktiņus tiešā brūngani rudā diska tuvumā. Pēc Mēness tieši Jupiters uzskatāms par visērtāko mērķi jebkuram debesjuma pētīšanas iesācējam, jo tas praktiski vienmēr saskatāms naksnīgajās debesīs.