Ir kāda daudzgadīga kāpelējoša nezāle, kuru ir īpaši grūti apkarot aizlaistās platībās. Šī dārzu sodība ir tīruma tītenis (convolvulus arvensis), tā izplatās gan ar sēklām, gan saknēm. Sakņu garums var sasniegt pusotra metra, tās var savīties cilpās, spirālēs un pat veidot kamolus. Iekārtojot dārziņu atmatā ilgi stāvējušā zemes gabalā, pirmais, kas man nāk prātā, ir ar naidu pret visu pasauli pārņemtā Krievija. Kā iztīrīt šo valsti no totalitārām un impēriskām tieksmēm, domā daudzi Krievijas prāti, kuri diemžēl bija spiesti valsti pamest, jo jau vairākus gadus pirms kara zvanīja trauksmes zvanus, bet netika sadzirdēti. Pareizāk, tika gan, un tūdaļ arī sākās viņu vajāšana. Viena no tādām saucēja balsīm tuksnesī ir zinātnieks, vēsturnieks, politologs, pasniedzējs un publicists Jurijs Pivovarovs. Viņš ir pētījis saknes krievu naidam pret ukraiņiem un secina – naidu izraisa tas, ka Ukraina izvēlējusies citu valsts attīstības ceļu. Citādība ir tas, kas krievus baida un reizē viņos modina gan skaudību, gan naidu. Par to liecina intonācija, ar kādu jau sen pirms kara daudzi, komentējot ārzemēs redzēto dzīves līmeni, teica: "Re, kā maitas dzīvo!" Tas sasaucas ar kara pašā sākumā uz kādas sagrauta nama sienas lasīto uzrakstu: "Kas jums devis tiesības labi dzīvot?" Runājot par to, kurš šajā traģēdijā ir vairāk un kurš mazāk vainīgs, Pivovaros uzskata, ka vainīgi ir visi, bet pirmām kārtām krievu inteliģence. Te gan ir jāsaprot, ka vaina un atbildība nav viens un tas pats. Lai noņemtu no sevis atbildību, to parasti pārliek uz pagātni, vēsturi un iepriekšējām paaudzēm. Šī lieta diemžēl nav sveša arī pie mums, Latvijā. Pivovarovs nešaubās, ka Ukraina atjaunosies un tai būs lieliska nākotne, ko nevar teikt par Krievijas nākotni.