Ūdeņradis ir lielisks risinājums klimata mērķu sasniegšanai, taču saistībā ar tā ražošanu un praktisko izmantošanu, virkne ekspertu pauž satraukumu par grūtībām saražot ūdeņradi pietiekami lēti un pietiekamā daudzumā. 

Nesen pieņemtais Inflācijas samazināšanas likums ASV un Zaļā kursa plāns Eiropā ir radījis augsni vērienīgiem, globāla mēroga ūdeņraža projektiem. Saskaņā ar vadības konsultāciju uzņēmuma "McKinsey" pētījumiem tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam pieprasījums pēc ūdeņraža tehnoloģijām palielināsies četras līdz sešas reizes. Tām ir potenciāls samazināt ikgadējās globālās emisijas pat līdz 20%. Mūsdienās ūdeņraža ražošanā pārsvarā tiek izmantots fosilais kurināmais (dabasgāze) – tas ir tā dēvētais pelēkais ūdeņradis, no kura iegūto ūdeņradi galvenokārt izmanto amonjaka ražošanai. Taču, lai varētu maksimāli palielināt dažādu nozaru, piemēram, aviācijas, kravu pārvadājumu un kuģniecības dekarbonizāciju, ir jāražo tīras jeb t. s. zaļais ūdeņradis.

Optimistiskas cenu prognozes

Zaļo ūdeņradi var iegūt no ūdens, sadalot to ar elektrolīzes metodi, un tā sadedzināšanas rezultātā atkal rodas ūdens. Šai teorētiski lieliski skanošajai un praktiski bezgalīgus enerģijas resursus sološajai shēmai ir tikai viens būtisks trūkums – tas, ka ūdens elektrolīzes procesā jāpatērē vairāk enerģijas, nekā pēc tam iespējams iegūt atpakaļ, dedzinot ūdeņradi. Tas tāpēc, ka ūdens molekula ir ļoti stabila un saites starp ūdeņraža un skābekļa atomiem tajā ir ļoti spēcīgas. Tiesa, taisnība ir arī tas, ka krasais fosilā kurināmā cenu pieaugums pērn ir izlīdzinājis cenas un šobrīd ražot ūdeņradi elektrolīzes ceļā brīžiem jau ir lētāk, nekā ražot to no krasi sadārdzinātās gāzes.