Tiekamies ar Gunāru Ķirsonu Mažaparkā viņa jaunajā lolojumā – restorānā “Daba” – īsi pirms tā atklāšanas. “Pietiks “lidot”, tiekamies “Dabā”!” teic leģendārais uzņēmējs, kad jautāju, vai pēc šķiršanās no “Lido” nav palicis kāds rūgtums, un sola atbildi pēc kāda laika, ne tagad. Septiņdesmit piecu gadu vecumā viņam netrūkst ne spēka, ne enerģijas gāzt jaunus kalnus un ir visnotaļ ambiciozi mērķi sasniegt biznesā jaunas virsotnes.

Kā jūtaties, pāršķirot jaunu lappusi savā uzņēmēja karjerā?

Esmu patiesi lepns par to, ko paveicu biznesā, par tiem gadiem, kurus esmu nodzīvojis. Vēlos radīt vēl vienu lepnumu, ar kuru varētu lepoties ne tikai es, bet visa valsts. Vēlos darīt vēl labāk, tā, lai mans uzvārds un mani darbi paliek atmiņā uz ilgu laiku. “Lido” jau ir gana pieaudzis, lai varētu strādāt bez manis. “Lido” dienā spēj paēdināt aptuveni četrdesmit tūkstošus cilvēku, tagad dienā apkalpotu četrus miljonus – ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Pieredze šajā jomā man ir, kā nekā nozarē nostrādāti 37 gadi. Vēlos izveidot tādu franšīzi, pēc kuras stāv rindā. Vai man tas izdosies, nezinu, bet es to gribu, un, ja cilvēkam ir gribēšana, tad arī varēšanai vajadzētu būt.

Jūs varētu mierīgi baudīt sava darba augļus un dzīvot cepuri kuldams, taču ar joni metaties iekšā jaunā biznesā. Kāpēc?

Tāpēc, ka man ir vēlēšanās kaut ko radīt. Ja cilvēks to nedara, tad viņš savā ziņā ir vien tāds liekēdis. Ja cilvēks jaunībā nav sācis sevi sakārtot, nav gājis sportot, tad tā ir viņa vaina. Kamēr dzīvo, ir jādara un jārada, citādi dzīvei nav nekādas jēgas. Latviešiem ir lielisks piemērs – mūsu Maestro Raimonds Pauls, kurš deviņdesmit gadu vecumā kāpj uz skatuves, viņa koncerti ir pārpildīti, un biļetes uz tiem nevar dabūt. Tas ir tāpēc, ka viņš daudz strādā un nepaguris rada savai tautai un savai valstij. Es arī gribu turpināt radīt un darīt to nepārtraukti, jo zinu – ja es apstāšos, man viens gads ies pa pieciem uz priekšu.