Izpēte. Sliedes pierobežā jāpārrok

Kravas iet caur Zilupi, bet rūsējošais Kārsavas atzars liek jautāt: kam tas tiek turēts?

"Latvijas Avīzes" 7. oktobra numura publikācijā – šā raksta pirmajā daļā – konstatējām, ka Nacionālie bruņotie spēki (NBS) joprojām uzskata, ka savlaicīga sliežu un uzbēruma novākšana pierobežā atvieglotu valsts aizsardzības organizēšanu jau no pašas robežas. Turpretim Ekonomikas ministrija (EM) atgādināja, ka dzelzceļa infrastruktūra ir stratēģisks valsts aktīvs, kas var būt nozīmīgs ne tikai komerciāliem pārvadājumiem, bet arī militārajai mobilitātei, civilajai aizsardzībai un jaunu rūpniecības projektu attīstībai. Tikmēr valdībā jautājums par sliežu nojaukšanu iestrēdzis, kravu plūsma no Krievijas nepārtraukti samazinās, valsts uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" ("LDz") cieš zaudējumus.

"Latvijas dzelzceļš" var zaudēt kravas

Vai "LDz" ir izvērtējis iespējamās sliežu demontāžas ietekmi uz dzelzceļa uzņēmuma darbību? Koncernā norāda, ka lēmums par atsevišķu dzelzceļa iecirkņu slēgšanu vai demontāžu nav tā kompetencē: "Par dzelzceļa tīkla apjoma maiņu būtu jālemj valsts līmenī, izvērtējot uzturēšanas izmaksas, infrastruktūras iespējamo izmantošanu nākotnē un tās stratēģisko nozīmi drošības, aizsardzības un tautsaimniecības kontekstā. Zilupes vai Baltkrievijas virziena savienojumu slēgšanai būtu daudz plašāka ietekme nekā Pitalovas iecirkņa slēgšanai, skarot ostas, termināļus, pārvadātājus, kravu nosūtītājus un Centrālāzijas kravu plūsmas. Slēdzot Krievijas un Baltkrievijas savienojumus, alternatīvie maršruti varētu būt garāki un dārgāki, radot ļoti lielu risku, ka Centrālāzijas kravas tiktu novirzītas uz citiem koridoriem, tostarp Lietuvu un Krievijas ostām, būtiski samazinot Centrālāzijas valstu spēju kontrolēt savu preču plūsmas uz un no globālajiem tirgiem."

Uz kravu plūsmas apsīkumu šovasar reaģēja arī Krievija, no 1. jūlija slēdzot vairākus dzelzceļa robežpunktus uz robežas ar Latviju, Igauniju un Somiju. Tādējādi pašlaik ir pilnībā apturēta jebkāda personu, transportlīdzekļu, preču un kravu kustība pa dzelzceļa līniju, kas ved uz Krieviju caur Kārsavu. Taču, kā jau minēts, šis sliežu ceļš jau vairākus gadus faktiski rūsē dīkā, kamēr Krievijas kravas pamatā plūst pa otru koridoru – caur Zilupi, un šis ceļš turpina darboties. Krievijas lēmums par vairāku dzelzceļa robežpunktu slēgšanu sociālajos medijos raisīja minējumus par šī soļa saistību ar militāriem mērķiem. "Satversmes aizsardzības biroja analīze liecina, ka Krievijas lēmums slēgt dzelzceļa robežšķērsošanas punktus ir finansiālu apsvērumu motivēts, proti, tas vērsts uz transporta koridoru uzturēšanas izmaksu samazināšanu," atzīmē Ārlietu ministrija. Bet EM piebilst, ka šāds solis apliecina transporta savienojumu sarukuma turpināšanos starp Krieviju un Eiropas Savienību.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Starp nostalģiju un drošību

Ludzas novada teritoriju šķērso abi Latvijas tiešie dzelzceļa savienojumi ar Krieviju: Kārsava–valsts robeža un Zilupe–valsts robeža. Piemēram, no Kārsavas stacijas līdz Krievijas robežai ir nepilni pieci kilometri, līdz Pitalovai (kādreizējā Jaunlatgales, vēlāk Abrenes stacija) – nepilni 35 kilometri, līdz Ostrovas pilsētai – 75 kilometri, bet līdz Pleskavai, kur koncentrējas nozīmīgi Krievijas militārie resursi un krustojas loģistikas maģistrāles, – aptuveni 125 kilometri. Pat pārrokot šo sliežu ceļu, jāņem vērā, ka apmēram desmit kilometru posmā Krievijas pusē šīs sliedes stiepjas tieši gar Latvijas robežu (Balvu novads). Vēl desmit kilometrus šī dzelzceļa līnija atrodas vien 2–5 kilometru attālumā no mūsu valsts robežas.

Komentējot ideju par iespējamo sliežu pārrakšanu pierobežā, Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs (ZZS) teic, ka par šo jautājumu trūcis pilnvērtīgas diskusijas. "Tas radīja nevajadzīgu ažiotāžu sabiedrībā, jo izrādījās, ka jautājums vēl nebija padziļināti sagatavots. Un, cik zinu, šobrīd nekādas virzības šajā jautājumā nav, un nav nekādas vajadzības šo tēmu atkal cilāt. Ar šādiem paziņojumiem sabiedrībā drīkst iet tikai tad, kad lēmumi ir izsvērti un pamatoti. Jā, drošības riski saistībā ar dzelzceļu pastāv, bet ir arī citi līdzekļi apdraudējumu novēršanai "X" stundā, un tas jāvērtē kompetentajām iestādēm un NBS. Turklāt, ja arī mēs lemtu par sliežu demontāžu, šāds lēmums būtu jāpieņem saskaņoti gan ar Lietuvu, gan Igauniju. Ja mēs vieni paši veiktu šādus pasākumus, bet pārējie ne, tas nekādu rezultātu nedotu. Turklāt jādomā arī par mūsu konkurētspēju nākotnē, ja mēs nojaucam sliedes, bet kaimiņi tās saglabā."

Novada vadītājs arī teic, ka vietējie cilvēki neesot prasījuši sliežu nojaukšanu: "Komentāri bija drīzāk pretēji – cilvēki apšaubīja sliežu nojaukšanas pamatotību un iespējamos ieguvumus. Arī patiešām patriotiski noskaņoti iedzīvotāji norādīja, ka šajā jautājumā nedrīkstētu rīkoties pārsteidzīgi. Cilvēki uzskata, ka robežu var nostiprināt arī citādi, tostarp ņemot vērā Ukrainas pieredzi."

Krievijas impērijas laikā 1860. gadā atklātajam Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas posmam Kārsavas kultūrvēstures centrā "Līču mājas" ir veltīta ekspozīcija ar nosaukumu "Dzelzceļš – pievienotā vērtība Kārsavas apkārtnē". "Tiešām, kad tika atklāts šis dzelzceļa posms, tas bija pienesums arī vietējai kopienai, jo tika veidota infrastruktūra, tās bija darba vietas, un arī vietējiem zemniekiem, ražotājiem tā bija iespēja savu produkciju nogādāt tālākās vietās," atzīmē "Līču mājas" vadītāja Inta Jurča. Vienlaikus viņa uzsver, ka Kārsavas stacija bijusi ne tikai ekonomiski, bet arī stratēģiski nozīmīga. "Visos karos – gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Otrajā pasaules karā – par staciju notika sīvas cīņas. 1920. gada janvārī bija sīvas kaujas tieši par Kārsavas stacijas atbrīvošanu. Brīvības cīņās pēc stacijas mezgla pārņemšanas tālākā kauju darbība noritēja krietni raitāk."

Gatavi pierast pie visa

"Tas, ka Kārsava atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā un pie dzelzceļa līnijas, kas robežojas ar Krieviju, protams, ir zināms risks arī mūsu sabiedrībai, bet arī pati sauszemes robeža mums ir tepat blakus," vērtē Jurča. "Sākotnēji, kad eskalējās karš ar Ukrainu, protams, arī mums bija liels satraukums un bažas, bet cilvēks laika gaitā pierod pie visa. Tā kā mēs šeit dzīvojam, mums jāpieņem realitāte, kāda tā ir." Viņa atzīmē, ka vietējai sabiedrībai dzelzceļš saistās ar nostalģiskām atmiņām par to, ka reiz šeit bija aktīva dzelzceļa kustība – varēja iekāpt vilcienā Kārsavas stacijā un doties uz Rēzekni, Rīgu. "Priekšlikums demontēt sliedes tomēr liekas absurds un pārāk drastisks, jo neuzskatām, ka tas būtiski kaut ko ietekmētu. Turklāt, manuprāt, to jau vienmēr var paspēt izdarīt brīdī, kad tas patiešām ir nepieciešams," piebilst Jurča.

"Kārsavieši jūtas droši, jo cilvēki pierod pie visa," piekrīt arī Kārsavas pilsētas pārvaldes vadītāja Marita Stepanova, kā piemēru minot arī šopavasar piedzīvotos dronu lidojumus. "Kad tika pacelts jautājums par sliežu demontāžu, domāju, ka cilvēki šo ideju varbūt arī ne visai labi izprata. Bet lai par to lemj valdība. Tāpat kā jautājums par ekonomisko saišu saraušanu ar Krieviju lai paliek valdības ziņā. Mēs jau varam spriest, bet ietekmēt to nevaram." Stepanova uzsver, ka drošība ir prioritāte, bet vienlaikus pauž cerību, ka dzelzceļa līnija tiks saglabāta: "Tas ir mūsu vēstures objekts, kas pastāvējis ilgus gadus, un gribētos, lai tas tā arī paliktu."

Uzņēmēji pārorientējas

Komentējot sliežu nojaukšanas priekšlikumu, Ludzas novada vadītājs Mekšs uzsver arī ekonomiskās drošības aspektu: "Valstī ir liela attīstības nevienlīdzība, un ekonomiskā rosība pierobežā pašlaik nav spoža. Lai garantētu drošību, izveidotu un uzturētu aizsardzības sistēmas, tam nepieciešami resursi, bizness un arī iedzīvotāji. Ar nepārdomātu rīcību varam veicināt reģionu un lauku teritoriju iztukšošanos."

Kārsavas pilsētas pārvaldes vadītāja Stepanova piebilst, ka arī uzņēmēji pielāgojas apstākļiem, kad agrāk dzīvā dzelzceļa līnija satiksmei faktiski vairs netiek izmantota: "Piemēram, pasažieru autobusi tagad iebrauc tādās apdzīvotās vietās kā Mežvidi, kur agrāk piestāja vilciens." Viņa pieļauj, ka vietējie lauksaimnieki varētu izmantot dzelzceļu, piemēram, graudu transportēšanai, taču uzņēmēji esot pārorientējušies un atraduši citus transporta ceļus.

Edgars Romanovskis, SIA "Latgales dārzeņu loģistika" līdzīpašnieks, ko visvairāk atpazīst pēc Mežvidu tomātiem, norāda, ka dzelzceļam uzņēmuma darbībā līdz šim ļoti būtiskas lomas nav bijis. 

"Tomēr, attīstot jaunus darbības virzienus, mēs skatāmies arī uz iespējām, kur dzelzceļš nākotnē varētu būt izmantojams," 

viņš piebilst. Dzelzceļa izmantošanas iespējas nākotnē viņš saista nevis ar svaigo dārzeņu pārvadāšanu, bet gan ar tādām kravām kā kokapstrādes produkcija vai citi liela apjoma ražojumi. Galvenais priekšnoteikums ir pietiekams kravu apjoms un ērti pieejama pārkraušanas infrastruktūra. Pašlaik reālākais variants būtu izmantot Rēzeknes dzelzceļa infrastruktūru, nevis izbūvēt jaunu atzaru līdz pašiem Mežvidiem.

Komentējot alternatīvas, kas varētu aizstāt dzelzceļa tranzīta lomu austrumu pierobežā, Ekonomikas ministrija uzsver, ka Latgalei ir vairākas būtiskas priekšrocības jaunu investīciju piesaistei un ekonomiskās aktivitātes attīstībai: "Reģionā ir pieejamas plašas rūpnieciskās teritorijas, attīstīta transporta un energoapgādes infrastruktūra, profesionālās izglītības iestādes un augstskolas, kā arī darbaspēks ar pieredzi ražošanā un inženiertehniskajās nozarēs. Vienlaikus zemākas nekustamā īpašuma un uzņēmējdarbības izmaksas salīdzinājumā ar lielākajiem attīstības centriem rada papildu konkurences priekšrocības." Ministrijā uzskata, ka, ņemot vērā ģeopolitiskās situācijas izmaiņas un tranzīta nozīmes samazināšanos, Latgales attīstība arvien vairāk jābalsta uz eksportspējīgu ražošanu, enerģētiku un zināšanu ietilpīgām nozarēm, piemēram, aizsardzības industrijas sektorā.

"Tā jūsu darīšana, ne jau mūsu"

Kā pierobežas iedzīvotāji vērtē ideju par sliežu savienojumu ar Krieviju pārrakšanu?

Veronika no Malnavas.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Veronika no Malnavas: "Domāju, ar kaimiņu, lai kāds viņš būtu, ir jāsadzīvo. Pilnīgi vienalga, kāds viņš ir. Tāpat kā kāpņu telpā dzīvojam: ir slikts kaimiņš, ir labs. Jāsadzīvo, jāprot sadzīvot. Es tā uzskatu. Par sliežu nojaukšanu nezinu. Novākt jau var visu. Mēs jau nojaucam visu ko. Bet kas pēc tam atjaunos? Kas pēc tam uzbūvēs? Vispirms ir jābūvē normāla infrastruktūra kaut vai Latgalei ar Rīgu. Citādi mums Latvija beidzas Rīgas apkārtnē. Latgalē slēgsim visu ciet? Nezinu…"

Elīna no Kārsavas.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Elīna no Kārsavas: "Ja vajag, tad nojauciet tās sliedes. Tā jūsu darīšana, ne jau mūsu. Vakaros ar riteni braukāju vienkārši uz tiltu, un neviens vilciens neiet. Mums labāk bija, kad gāja vilcieni. Tagad neviens neiet. Pilnīgs klusums. Nav cilvēku, un vilcienu nav."

Kaspars no Tilžas.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kaspars no Tilžas: "Kad klausos, ka te droni lido gar pagalmu, tad ir tāda interesanta sajūta. Bet, kad tie nelido, dzīve pierobežā ir mierīgāka. Četrus gadus bija dota iespēja aizmukt. Tiem, kas ir palikuši, būs jāsadzīvo ar šo situāciju. Manuprāt, tagad jau no gaisa vairāk jābaidās nekā no zemes."

Jānis no Kārsavas.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Jānis no Kārsavas: "Man tas dzelzceļš netraucē. Nevienam netraucē. Tur tāpat neviens vilciens neiet. Kāpēc to jaukt nost? Līdz Ērgļiem dzelzceļu jau nojauca. Kāpēc vajadzēja jaukt? Kāpēc lieku darbu darīt? Lai stāv tās sliedes. Noderēs, lai stāv. Kādēļ jānojauc tas, kas celts, kur cilvēki strādājuši? Ar laiku viss var mainīties. Gan jau noslēgs līgumus, gan jau nokārtosies viss ar laiku. Viss būs labi. Un atkal ies vilcieni. Ar Krieviju salīgs mieru, viss būs kārtībā. Tā es domāju."