Jebkura dzīva organisma galvenā funkcija ir atstāt pēcnācējus, kas nodrošina sugas turpinājumu. Nezāles ir ļoti labi pielāgojušās šiem izdzīvošanas priekšnoteikumiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka siltākās ziemās vai atkušņu periodos gadās atrast ziedošus nezāļu eksemplārus.

Viena no tādām nezālēm ir maura skarene (Poa annua). Lai gan varētu šķist, ka šis mazais augs ir nekaitīgs, tomēr to ir grūti ierobežot bioloģisko īpašību dēļ. Starptautiskajā nezāļu kompendijā tā atzīmēta kā viena no agresīvākajām nezāļu sugām pasaulē.

Maura skarenes bioloģija, izplatība un biotopi

Maura skarene ir neliels graudzāļu dzimtas lakstaugs. Tā ir vissīkākā no Latvijā sastopamajām skarenēm. Mazās attīstības stadijās dīgļlapas līdzīgas īstajām lapām – ar laivai līdzīgu lapas galu. Tai raksturīgas salīdzinoši platas lapas, kuras nepārsniedz ziedkopu, augs blīvi aplapots, gaiši zaļā krāsā. Tipiska pazīme: ziedkopa – piramidāla skara.

Lai gan maura skarene izaug no 5 līdz 30 cm gara, šī īsmūža viendīgļlapju nezāle veido blīvus cerus un ciešu velēnu, kas apgrūtina tās ierobežošanu. Tā zied no aprīļa līdz oktobrim, un tai raksturīgs īss attīstības cikls (apmēram 40 dienās var nogatavināt sēklas). Lai gan maura skarene var dīgt visu veģetācijas sezonu, tā tomēr ir vasaras nezāle, kuras dīgšanai nepieciešamā minimālā temperatūra ir no 4 līdz 6 oC. Maura skarenei ir spēcīga bārkšsakņu sistēma, kas apgrūtina mehānisko ierobežošanu, īpaši vēlākās attīstības stadijās, kad augi izveidojuši lielus cerus.

Maura skarene ir sastopama visā pasaulē, bet izplatījusies no Eiropas kontinenta. Lai gan šī ir mazprasīga nezāle un sastopama visu veidu augsnēs, tomēr maura skarenei vairāk piemēroti mitrāki un ar slāpekli bagātāki biotopi – mitras pļavas un ganības. Tā bieži sastopama arī vietās, kur notiek cilvēku darbība, tāpēc ir bieži izplatīta un izturīga pret nomīdīšanu gan piemājas dārziņos, gan golfa laukumos.