Jebkurai piensaimniecībai jābūt rentablai, konkurētspējīgai un ekonomiski neatkarīgai jeb, citiem vārdiem, augsti produktīvai. Ģenētiķi un selekcionāri ir daudz strādājuši, lai palielinātu piena šķirnes govju produktivitāti, vienlaikus pieprasot aizvien lielāku uzmanību pievērst lopbarības sastāvam un ēdināšanas tehnoloģijām. 
 

Zināms, ka saražotā piena daudzums lielā mērā atkarīgs no izēdinātās lopbarības kvalitātes, dau-dzuma un sagremojamības. Totālais lopbarības maisījums tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem piena govju ganāmpulka kvalitatīvas ēdināšanas vadības sistēmas aspektiem.

Lopbarības totālā maisījuma nozīme

Ir vairāki  paņēmieni, kā palielināt barī­bas sausnas uzņemšanu govīm, un viens no tiem ir lopbarības totālā  maisījuma (TM)  izmantošana. Govs ir tipisks atgremotāj­dzīvnieku pārstāvis, kam ir raksturīga speci­fiska gremošanas sistēma. Galvenais gremo­šanas  orgāns tai ir spureklis, kur ar liela daudzuma mikroorganismu palīdzību notiek sagremošanas process. Un tikai mik­roorganismu dzīvotspējai optimālos apstāk­ļos iespējama efektīva  barības  vielu  sagre­mošana un uzņemšana govs organismā, no kā turpmāk atkarīga piena izstrāde, tā dau­dzums un kvalitāte.

Lai  nodrošinātu mikroorganismu pastā­vēšanu un to lietderīgajai  darbībai nepiecie­šamos optimālos apstākļus, jāņem vērā: 

  • pastāvīgs  pH  līmenis  spureklī  (6,4–7,2), kas sasniedzams ar TM ietilpstošo barī­bas sastāvdaļu attiecību, daudzumu, kvalitāti un galvenais –  šīm sastāvdaļām jābūt labi samaisītām;
  • govīm svarīga ir gremošana – tas nozī­mē, ka,  no  vienas  puses,  barībai  jābūt  labi  sasmalcinātai un samaisītai, bet, no otras, tai jāpaliek spureklī tik ilgi, līdz notikusi optimā­la  tās  sagremošana  (periodiski  nelielām  por­cijām barība nonāk atpakaļ mutē, kur tā atkal tiek  pārgremota).