Kārtējā sarunā par satiksmes drošību nepieciešams atgādināt dažas fundamentālas patiesības, kuras, negadījumus skaitot, diemžēl bieži aizmirstam. Aizmirstam, kur dzīvojam, un ignorējam kritisko stāvokli, kādā šeit atrodas drošas satiksmes galvenie materiālie pamatelementi.

Mūsu ceļi – bagātība un sāpe

Slikts ir pilsonis, slikta ir amatpersona, ja nezina, ja nesaprot pats un nepalīdz saprast citiem – Latvijas ceļi, no dienas dienā uz riteņiem ritināti, paslavēt aizmirsti, kad mērķis itin labi sasniegts, toties regulāri lamāti un pelti – kādi tad tie bija, kādi ir? Un kādi būs, kad pie stūres sēdīsies mūsu dēli un mazdēli?

Te atgādinājums par dažiem fundamentāliem faktiem.

Cik daudz to ceļu vajag? Varam citēt nu jau senu, taču oficiālu valdības dokumentu – "Transporta attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam", kurā teikts: "Latvijas autoceļu tīkla blīvums ir aptuveni 1,1 km uz 1 km2, ko var uzskatīt par pietiekamu, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un teritorijas lielumu."

Jā. Tā jau var uzskatīt. Varam salīdzināt mūsu bagātību ar pasaules kontrolskaitļiem un redzēt, ka šajā rādītājā esam vismaz "viduvēji" un "pietiekami", būtiski atpaliekam tikai no dažām Eiropas nelielām valstīm. Bet esam priekšā Amerikai, Austrālijai, Kanādai.