Maijs Latvijā ir ne vien laiks, kad daba tā pa īstam modusies pēc ziemas miega un viss krāšņi zied, bet arī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas mēnesis, kurš paiet patriotiski pacilātā noskaņā. Tāpēc šoreiz rubrikā par spēcīgām, vietējā kopienā nozīmīgām sievietēm laukos saruna ar jaunsardzes centra instruktori, tautas nama un vēsturiska dievnama atjaunošanas dvēseli – Sintiju Liekniņu, kura aktīvi darbojas Dobeles novadā un Īlē.

Nelielam ievadam – vai esat Īles iedzimtā un kāpēc esat izvēlējusies daudzu ieskatā nekurieni – Īli?

Jā, Īlē esmu dzimusi un beigusi arī pamatskolu. Vidusskolu pabeidzu Aucē, tad sekoja Sporta akadēmija Rīgā. Un esmu atpakaļ! Nedzīvoju gan pašā Īlē, bet strādāju šeit, mani vecāki un dzimtas mājas ir te. Man visu laiku ir sajūta, ka esmu Īlē, kaut gan katru vakaru braucu uz Auci.

Kad beidzu akadēmiju, domāju – esmu skolotāja, man tas patīk un visu mūžu būšu skolotāja. No tā, vai esmu skolotāja Rīgā vai savos laukos, nekas baigi nemainās, lielāku algu Rīgā nenopelnīšu. Tāpēc izlēmu, ka labāk būšu skolotāja savos laukos. Turklāt tobrīd viss ļoti viegli sakrita – vīrs šeit dabūja darbu, bet es pilnu slodzi kā sporta skolotāja. Tā tam laikam bija jānotiek.