Karš ievieš savas korekcijas ukraiņu ikdienā. Pie tā pamazām pierodi, sarodi ar apdraudējumu un neērtībām, ar pastāvīgajām apšaudēm piefrontes zonā un arī teritorijā, kur valda miers. “Miers” gan ir visai nosacīts apzīmējums, runājot par valsti, kurai jau otro gadu ir darīšana ar Krievijas agresiju. Tādēļ, ka praktiski katru nakti krievu raķetes un “Šahedi” lido uz Kijivu, Odesu, Dņipro, Umaņu un citām pilsētām, un tas kļuvis par ierastu notikumu, no kura jāiemācās paslēpties.

Karš gada laikā kļuvis par katra ukraiņa ikdienu. Kāds aizgājis karot, kāds kļuvis par voluntieri. Cits cenšas pārliecināt sevi, ka uz viņu tas neattiecas, cenšas dzīvot kā iepriekš, nesaprotot, ka tā kā agrāk vairs nebūs nekad. 

“Sieviešu aizmugure” un “divu sienu princips”

Uz austrumiem pie mūsu iemīļotās bataljona “Svoboda” 8. rotas devāmies kopā ar diviem uzticamajiem draugiem no Latvijas. Vienam no viņiem šogad tas bija jau ceturtais brauciens. Viņš atveda kareivjiem apvidus automašīnu “KIA Sorento”, kurai naudu bija ziedojuši 74 Latvijas iedzīvotāji. Taču ne tikai mašīnu, arī daudz citu frontē vajadzīgu lietu: formas, taktiskos pirkstaiņus, guļammaisus, zābakus un dažādus ekipējuma piederumus.

Pirms došanās ceļā Kijivā saņēmām dāvanas un paciņas karavīriem no radiniekiem un citiem voluntieriem. Iebraucām pie rotas komandiera vietnieka Aleksandra Besarabas (segvārds Bess) dzīvesbiedres Marijas, jo viņas vīram bija dzimšanas diena tieši 4. jūnijā. Pie mājas bērnu svētki un tirdziņš – vietējie iedzīvotāji vāc naudu armijai. Vēl iepriekš labdarības tirdziņā karavīriem tika savākti gandrīz 76 tūkstoši grivnu (40 grivnas = 1 eiro).

Marija ielūdz uz tēju. Virtuvē redzamā vietā Ukrainas karogs, uz kura parakstījušies vīra karabiedri. Šāds karogs tagad ir gandrīz katram karavīram un to augstu vērtē.